Iespējams, arī kādam no jums šāda doma iešāvās prātā, iepriekšējos ierakstus lasot. Tad nu varu sniegt pirmo “atskaiti”. 🙂

Šodien man bija pirmā lekcija (viena) krievu valodā pie 2.kursa dienas nodaļas bakalauriem, kuri mācās biznesa vadību. Mans kurss, protams – stratēģiskais menedžments. Studenti kā jau studenti – uz lekciju ieradās kādi 10 no vairāk kā 30. Mazs attaisnojums ir – viņi par lekciju uzzinājuši vai nu vakar vai šorīt (starp citu – es vēlamo lekciju grafiku aizsūtīju jau pavasarī un to, kurām grupām un ko es mācīšu ULIMs noteica pats). Par “moldāviskajām plānošanas īpatnībām” pastāstīšu vēlāk, tagad drusku atpakaļ pie studentiem. Atnākušie drusku aizlika vārdu par neesošajiem – daži esot darbā, daži vēl kaut kur, jo vēlu uzzināja… Lai nu būtu.

Ar atnākušajiem labi pastrādājām. Iesāku ar “triku” ko no studentu organizācijas AISEC krājumiem man izstāstīja Voldemārs. Kad nu augstkolas pārstāve bija mani stādījusi priekšā un aizgājusi, es vēlreiz pateicu kā mani sauc un uzrakstīju savu vārdu uz tāfeles, izrunājām par lekcijas/-u sākuma un beigu laikiem. Tad es uzjautāju, cikos viņi šodien sākuši mācīties. Ap vienpadsmitiem. Tad jau ir noguruši? Jā! Vai kāda šokolāde derētu? Šie drusku samulsuši atbildēja, ka jā. Tad nu es teicu – kuram dikti gribas, lai nāk pakaļ. Auditorijā klusums un miers. Vēlreiz pajautāju – tiešām neviens negrib. Nu, gribot… Tad nāciet pakaļ. Kā tā – nākt? Nu vienkārši – nāciet un viss. 🙂 Viens puisis saņēmās arī un tika pie Laimas batoniņa Miks. Tad vēl vairāki saprata, ka viss ir pa īstam un arī cēlās kājās. Bet man nācās viņus apbēdināt – ka šokolāde ir tikai pirmajam. Viss kā dzīvē – vai nu saņem drosmi un paspēj, vai…

Tad nu mierinājumam sacīju, ka man ir vēl viens, bet tas būs jānopelna ar sūrāku darbu – jautāju, ko viņi zina par Latviju vai ar ko saistās Latvijas vārds. Jautāšu pa apli (jo viņi sēdēja puslokā), kurš zina – saka, kurš nezina – izlaiž un tā uz riņķi. Kuram pēdējam būs ko teikt, tam būs otrs batoniņš. Šī ideja arī aizgāja labi. Zināja “to meiteni, kura kaut kā interesanti izģērbās Eirovīzijā un vinnēja”, Laimu Vaikuli, Raimondu Paulu, to, ka esam pie jūras, to, ka esam starp Igauniju un Lietuvu, nosauca arī pārējās robežvalstis (izņemot Baltkrieviju), diviem izrādījās, ka ieprecēti radinieki latvieši…Bet pie batoniņa tika puisis, kurš pēdējo trumpi bija pietaupījis – izrādās, viņš jau no rīta bija “gatavojies lekcijai” un izrakstījis dažus latviešu vārdus (ar visām nozīmēm, protams) un tos tad pateica! Malacis! To nebiju gaidījusi.

Es arī atzinos, ka uz Moldovu atbtraucu tieši tādēļ, ka neko daudz vairāk kā “Sofija Rotaru” par viņu valsti nezinu, bet gribu uzzināt vairāk. Tad nu bija viņu kārta pasmaidīt. Vispār jau, braucot trolejbusā es vēl vienu vārdu atcerējos. George Vieru. Vai jums arī šis vārds ar kaut ko saistās? Vismaz “manai paaudzei” vajadzētu atcerēties. Labi, labi, ilgi nemocīšu – leģendārā Līvu dziesma “Dzimtā valoda” ir ar šī moldāvu dzejnieka vārdiem – atdzejojums. Es to atcerējos, kad pietura bija šī dzejnieka vārdā nosaukta. 🙂

Ar ko vēl, neskaitot augļus un vīnu, jums saistās Moldova?

Lekcijas sākt esmu plānojusi ar “really short” pārskatu par Baltijas valstīm un izrādās, tas bija labi trāpīts. Salīdzinot mūsu valstis (cik nu manas zināšanas un sapratne ļauj), netikām pat līdz šīs prezentācijas galam, kad jau bija jāšķiras. Studentiem patika.

Nākamā lekcija (patiesībā – divas pēc kārtas) man pie viņiem ir rīt – piektdien jau rīta pusē (11:10), tad “piebeigsim” Baltiju (ar īpašu akcentu uz Latviju, protams), īsi pastāstīšu (es ceru) par Turību un tad jau varēs ķerties arī pie tēmas.

Dienas vidus man brīvs, vakarā (no 17:30) divas lekcijas pie maģistrantiem. Droši vien par Latviju uzjautāšu, bet “to šokolādes triku” gan otru reizi netaisīšu – gan jau kāds būs izstāstījis un šie būs sagatavojušies. Tas vairs nebūtu interesanti.

Tā kā Turība man iedeva līdzi arī kaudzīti ar gumijas rokassprādzītēm ar Turības logo, jāizdomā, kā pamazām varēšu izspēlēt tās arī.

Vēl jau es par ULIMu neko daudz nezinu, bet vismaz kādas 4 lietas, kar kurām Turība neapšaubāmi ir patālu priekšā, jau esmu atradusi:

1) kad aizgāju uz studentu tualeti, man elpa aizcirtās un dabūju mukt ārā. Grīdā ieflīzēta vieta 2 pēdām, pa vidu caurums, viss pludo… Kad jautāju “savām meitenēm” vai tā ir visur, viņas teica, ka darbinieku tualetes ir drusku labākas un parādīja tās. Nu, izskatās gandrīz kā mūsējās, tikai nav tik tīrs un nav tualetes papīra, katrs nākot ar savējo. Njā…, pie mums tā bija ap 1990.gadu un es vienmēr šajā sakarā ar labu vārdu pieminēšu toreizējo RPIVA rektoru Stabiņu, kurš skaļi paziņoja – augstskola sākas ar tualeti, un sāka ar to, ka saveda tās kārtībā, nodrošināja ar tualetes papīru un panāca, ka tās tiek tīrītas vairākas reizes dienā. Nu jau vairumā Latvijas augstskolu tā ir norma un es patiesi priecājos par to.

2) Bibliotēka. Šeit kaut kādas grāmatas esot vairākos stāvos/vietās, kopēja un studentiem pieejama kataloga nav, jāiet attiecīgajā bibliotēkā pie letes, jāprasa bibliotekārei. Viņa iet meklēt, ja kaut ko atrod, tad atnes. Kā es varu uzzināt, kas vispār ir? Violeta atbildēja godīgi – nekādi. Vienīgais – plānotāja Jūlija teica, ka viņa arī mācot manu priekšmetu, būs jāauzjautā viņai. Varbūt viņa zina, ko slēpj bibliotēkas dzīles.

3) Tāfeles. Protams, krīta. Par laimi, dators un projektors lekcijām ir dabūjams. Tad jau tāfeli pārdzīvošu.

5) Plānošana!!! Jau iesāku rakstīt, cik sen jau (pēc viņu pieprasījuma) visu nosūtīju. Izrādās, tam nav nekādas nozīmes. Pirmdienu un otrdienu pavadīju runājoties ar plānotāju (nu labi, ne gluži visu dienu tikai ar to vien darot). Viņa apsolīja (arī katru nākamo dienu, ne tikai šajās), ka visu saprot, visu izdarīts līdz rītrītam. Un katru pusdienlaiku (es “iedevu” dažas paplidu stundas) izrādījās, ka nekas nav izdarīts. Nodarbību saraksta internetā nav vispār, uzzināt to, kas un kad notiks var tikai pie ziņojumu dēļa, kur tiek izkārti visai saķēpāti “saraksti”. Turībā tā bija ap 2001.gadu… Patreiz mutiski esam izrunājušas bakalauru grafiku (vēl 7 tikšanās reizes pa 2 nodarbībām), bet par maģistriem zinu tikai to, ka rītvakar divas lekcijas. Bet lai es neuztraucoties, viss būšot kārtībā. Nu, redzēs. Manā maģistru grupā teorētiski būšot 6-10 studenti. Kā viņi ir/tiks apziņoti un cik ieradīsies, to zināšu rītvakar.

Ā, protams, žurnāls ir jāpilda. Cik mēs Latvijā esam laimīgi, ka gandrīz visās augstskolās šo bezjēdzīgo rakstīšanu esam likvidējuši un/vai nomainījuši ar elektronisko formu.

Jā, tāpēc vien ir vērts pabāzt degunu ārpus ierastā, lai ieraudzītu, kas pie pašiem ir labi, kaut liekas – par maz un pašsaprotami.

Nav jau tā, ka viss ir tikai slikti. Viena lieta viņiem pilnīgi droši ir labāka – skaistākas auditoriju un kabinetu ārdurvis (ar iespiestu augstskolas logo – kādā brīdī nobildēšu). Vēl viens interesants fakts – augstskola aizņem vairākus savā starpā saistītus dažāda augstuma korpusus. Augstākajam ir 10 stāvi. Bijam uzkāpušas – ļoti skaists skats uz pilsētu, bet elpa aizraujas ne tikai no skata, no kāpšanas arī. 🙂 Lifts ēkā esot, bet rektors pateicis, ka to principā nedarbinās – staigāt ir veselīgi. Un ir jau viņam taisnība. “Mana dzīve” patlaban paiet 2.un 4.stāvā, tā ka par milzu kāpšanu nevaru sūdzēties. 10.stāvā ir sporta komplekss. Mēs nosmējām – iesildīšanās un atsildīšanās garantēta.

Ui, atkal aizrāvos un daudz sarakstīju. Pietiks, lai kas paliek citai reizei arī.