Mazā Niagāra

Vispār jau ir tā, ka šejienes apkaime ir diezgan plakana un līdz ar to ir daudz mazu ezeriņu, dīķīšu, grāvju un purvainu vietu (ne jau velti man nācās par ūdensčūskām iepriekš rakstīt). Tā teikt – visumā jauki un mīlīgi.

Vienkārši idille, vai ne? Un vēl ar gulbjiem…

Bet izskatās, ka teju katra šejienes upe, upele vai strauts, kā nelielos te sauc, tomēr pamanās no kaut kurienes nokrist – izveidot ūdenskritumu. Augstāku (kā Niagāra) vai zemāku – kā attēlā redzamais sīkulītis – kā nu kuram sanāk.

Paskatījos vikipēdijā, izrādās, ka pie visa vainīgs te bieži sastopamais kaļķakmens un tā lūzumu vietas. Neiedziļināsimies ģeoloģijā, bet šo apkārtni šķērsojot vairāki lūzumi un tādēļ ir gan ūdenskritumi, gan būvniecībā un citur ērti izmantojamais kaļķakmens. Ja pagājušajā nedēļā rakstīju par lielo pastaigu gar Ellikota strautu uz leju, tad vienā jaukā nedēļas vidus pēcpusdienā pa to pašu gājēju/veloceliņu pabraucu uz augšu ar velosipēdu. Bija jauki, bet vairāk treniņš un izkustēšanās, nekā īpaša ekskursija. Kad nu atkal pienāca nedēļas nogale, kaut kur bija jādodas. Saorganizējāmies 3 ar velosipēdiem un devāmies 10 km (uz katru pusi) braucienā uz Glena ūdenskritumu (Glenn Falls) tepat netālajā Viljamsvillā.

Vainīgais ir nu jau arī jums no maniem stāstiem zināmais Ellikota strauts, kurš te Viljamsvillā pamanās nokrist no mazliet vairāk kā 9 m augstuma. It kā jau nav dikti daudz, bet ir iespaidīgi un skaļi. Ap ūdenskritumu ir ierīkots jauks pastaigu parks, kuru arī izbaudījām.

Vispār jau bija tā, ka sestdienas rīts bija briesmīgs – tumšs, vēss un ar stipru lietu (tādēļ neaizgājām un amerikāņu futbola spēli). Bet ap pusdienlaiku kļuva mazliet gaišāks, lietus bija gandrīz pārstājis, un mēs, noticējuši laika prognozei, ka paliks tikai labāk, devāmies ceļā. Tas bija apmēram pusstundas diezgan sarežģīts brauciens, jo pa lielajām skaļajām ielām braukt ar velo nav patīkami, tad nu līkumojām caur privāto apbūvi, pa ieliņām, kuru līkumi un pēkšņā izbeigšanās patiešām veido labirintus. Bet pie viena apskatījām arī to, kā šejienieši pamazām gatavojas Helovīnam. Pielieku saiti uz Helovīna galeriju, kuru vēl pamazām papildināšu.

Apmēram šāds ir skats pie daudziem lielveikaliem

Bet ne jau tikai ūdenskritumu un ķirbjus vien redzējām. Tur kur ir ūdens un kritums, tur, protams, jābūt vai vismaz jābūt bijušām arī dzirnavām. Un Viljamsvilla nav izņēmums – jau sen, sen kādam Viljamam (uzminiet nu kā cēlies miestiņa nosaukums) ir piederējušas dzirnavas abpus ūdenskritumam – vienās malti graudi, otras darbojušās kā kokzāģētava. Līdz mūsdienām ir saglabājušās pāris ēkas no dzirnavu laikiem, ar ko vietējie ļoti lepojas.

Man jau īpaši patika sarkanās mājas 1.stāvs – tur ir uz vietas taisīta saldējuma un saldumu tirgotava. 🙂 Kaut diena nebija karsta, es, protams, bez saldējuma iztikt nevarēju. Paskatieties izkārtni un palīdziet izvēlēties…

Varat, protams, pastudēt saldējumu sarakstu, bet interesanti, ka pasūtīšana bija pie šī lodziņa, saņemšana pie cita – epidemioloģiska piesardzība, lai cilvēki nedrūzmējas. Bet man vairāk patika baltā loga stūrītī pa kreisi redzamā gandrīz tikpat baltā karšu/viedpulksteņu lasīšanas ierīce – pat maks nav jāmeklē!

Kā redzat – saldummīļiem dzīve ir grūta, jo saraksts tiešām garš. Es gāju it kā vieglāko ceļu – teicu, ka gribu kaut ko ar ķirbjiem… Uz ko saņēmu atbildi, ka nav problēmu, ir pat vairāki veidi, tad kuru man…? Izvēlējos ķirbju saldējumu ar Ziemassvētku garšu (Pumpkin Gingersnapp). Un ko otrā bumbiņā? Nu, tur kaut ko neitrālu. Kuru tieši? – Paņēmu kaut ko baltu ar riekstiem. Protams, bija supergaršīgi!!!

Veco dzirnavu otrajā stāvā dzīvo visādi mošķi – tur ir veikaliņš, kas veltīts komiksiem, to tēliem un visādiem citiem izdomātiem varoņiem – ir gan komiksu grāmatas, gan visvisādi suvenīri, protams, šobrīd ar Helovīnu akcentiem – tālāk būs saite uz fotogaleriju, tur pacentos sabildēt vairāk.

Jau iepriekš mazliet rakstīju par kapiņiem un piemiņas vietām amerikāņu gaumē, šoreiz arī vēl mazliet paturpināšu. Glīti izflīzētajās Glena parka taciņās ik pa brīdim bruģīša ķieģelīšus aizstāj dažādi piemiņas veltījumi. Nepētīju visus, bet ielieku vienu bildi ar priecīgāku vēstījumu.

Kad bijām izstaigājuši dzirnavu abus stāvus un parciņu (arī skaistās bildes no tā būs fotogalerijā), protams, sagribējās ēst. Biju jau iepriekš noskatījusi ļoti feinu krodziņu Ellikota strauta krastā, bet nebiju rezervējusi vietu… Tad nu nekā – nācās iet uz otrā upes krastā esošo. Nebija tik stilīgs, bet ēst deva un skats uz strautu bija labs. 🙂

Un ko pēc tam? Protams, atpakaļ pie velosipēdiem un braucām mājās – mācīties, ko tad citu studenti dara. Jūsu priekam pievienoju saiti uz fotogaleriju, bet kopumā jāsaka, ka bija pat vēl skaistāk, nekā bildēs.

Lielā pastaiga – ar čūsku un kapiņu stāstiņiem

Sākšu pati kā piekasīga čūska – ar jautājumu: vai tie, kuri kaut drusciņ saprot angliski, noskatījās iepriekšējam ierakstam pievienoto mazo video ar Venusu Viljamsu??? Man te Amerikā putniņi čivina, ka ne visi… No sirds iesaku vēlreiz, jo ir interesanti – viņa parāda gan cilvēcisko, gan sportisko pusi.

Bet nu labi, gan jau jūs nojaušat manas kārtējās priekšlaicīgās rakstīšanas iemeslu – atkal galīgi nav noskaņojums mācīties, kaut darbu pāri galvai. Tad nu uzrakstīšu par iepriekšējo nedēļas nogali – galvas izvēdināšanai.

Sākšu ar čūskām un bez jokiem. Mums – visām četrām Rensch villas dāmām – paveicās, jo ne mūs, bet kaimiņu puišus, atslēdzot durvis un ieejot istabā, vienā jaukā pēcpusdienā sagaidīja čūska. Nu labi, ne jau kāds briesmīgs pitons, bet tāda sīkaļa – kādus 15-20 cm gara un, kā pēc tam noskaidrojām, neesot indīga. Bet nu pārsteigums ne pa jokam.

Te tā viešņa ir un nemaz neesot gribējusi ar godu doties projām, puišiem nācies piepalīdzēt ar paplāti – rokās taču neņemsi…

Pētnieciskā darba rezultātā tika noskaidrots ne vien neindīgums, bet arī tas, ka šīs esot šeit diezgan bieži sastopamās ūdensčūskas, kas milzīgi lielas gan nemēdz būt – varbūt līdz pusmetram un cilvēkiem pāri nedara… (tikai izbiedē, protams) Nu jā – mums tepat ārā viens skaistumdīķītis ir. Bet – daļa no mūsu grupas dzīvo mājiņās pie ezera. Kā viņiem? – nodomājām. Un nepagāja ne pāris dienas (pēc vēsākām dienām atsākoties siltākām), kad viena no ezermāju iemītniecēm kaudzīti ar čūskām arī pamanīja uz kāda akmens sildoties… Labi, ka viņa jau bija morāli gatava – mūsu kaimiņi ar savu stāstu padalījās iekšējā čatā. Un tad visi atviegloti nodomājām – cik labi, ka universitātes teritorijā esošajos ezeriņos peldēties ir kategoriski aizliegts. Nebūtu diez ko labi ūdeni ar tādu (vienalga cik sīku un nekaitīgu) negaidīti satikties… Bet nu jau pietiks čūsku kādam brītiņam.

Gan darba dienas, gan brīvdienas šonedēļ pagāja principā vienādi – mācoties. Bet pie datora vien jau tīri fiziski visu laiku nosēdēt nevar, tad nu sestdien – kā jau ierasts, ar nelielu kompāniju un šoreiz kājām devāmies pusdienot steiku ēstuvē. 40 minūšu gājiens uz katru pusi, kā arī brītiņš feinas papļāpāšanas un galvas izvēdināšanas no mācībām. Un tad atpakaļ pie datora… Turpceļā arī mēreni salijām, jo kādas pēdējās 10 minūtes sirsnīgi lija. Bet nekas, ēstuvē izžuvām, mājupceļā vairs nelija un bija patīkami silts (mazliet virs 20 grādiem).

Mīlīgs un skaists rudens mums te gadījies

Svētdien siltumam pievienojās arī saulīte un bija skaidrs, ka ap dienas vidu jāiziet ārā. Tad nu kopā ar vienu kolēģi devāmies krietnā pastaigā (noieti 15 km, pavisam nedēļā – 63!). Kur gājām? Būtībā pa skaistām asfaltētām taciņām gar Ellikota strauta malu. UB atrodas apmēram šo taku vidū, tad nu tur arī sākām un devāmies līdz lejasgalam, pēc tam pa citu ceļu mājup. Ko redzējām?

Uzburiet ainiņu: skaista diena, jūs ejat pa pastaigu taku gar strautu, viss sakopts, ik pa gabaliņam ir skaistumam iestādīti kociņi… Un tad pie šiem kokiem ieraugāt iespraustas puķes vai puķupodus. Kas tie ir? Mana doma bija – nu, tur kāds ir savu mājas mīluli apglabājis. Var jau būt. Ejam tālāk – nu jau pie katra koka šie un parādās arī rotājumi, redzam, ka ir arī plāksnītes… Pieejam klāt – uz plāksnītēm cilvēku vārdi un dzimšanas/miršanas dati. Paliek tā kā neomulīgi – nu nez vai viss cilvēks arī tur ir apakšā… Spriežam, ka nevarētu būt. Varbūt urnas ar pelniem? Iespējams, bet arī jocīgi… Pie tam – Amerikas kapus gan mēs dabā, gan jūs filmās esam redzējuši – glīts mauriņš, kurā ik pa gabaliņam plāksnītes ar apglabāto cilvēku vārdiem (1 bilde ir arī šodienas mazajā fotogalerijā). Bet kas ir šis? – sk.attēlu?

Tie nav kapiņi, tās ir piemiņas vietas

Nobildēju un pirmdienā jautāju vienai no pasniedzējām. Viņa atbildēja, ka tās esot tuvu cilvēku piemiņas vietas – lai nav jāskrien uz kapiem (sazin kur nu kuram tie Amerikā ir), tad tādās vietās, kur tuvinieki bieži uzturas, zem kokiem šādas uzliekot. Dažiem ir tikai plāksnītes, dažiem veseli apstādījumi un rotājumi – kā attēlā. Galerijā ir vēl daži līdzīgie, bet ar šo bildēšanu stipri neaizrāvos – tomēr pārāk dīvaini man tas liekas. Kaut gan – tieši tik racionāli, cik racionāli amerikāņi ir – ja viņi nedēļas nogalēs nāk uz X parciņu uzcept gaļu vai pabraukāties ar velo, tad pie viena aizčāpo arī pie savējo plāksnītes…

Helovīns tuvojas! Veikalos tematiskie štruntiņi bija jau augusta beigās, kad mēs atlidojām, bet nu pamazām arī namīpašnieki uzpoš savus priekšpagalmiņus.

Tas, kas man ļoti patīk mūsu apkārtnē ir, ka ir daudz gājēju un veloceliņu. Gan vienkārši pilsētā gar ielu malām, gan parkos. Manis jau minētais Ellikota parks stiepjas vairākus kilometrus gar tāda paša nosaukuma strauta malu, reizēm šķērsojot to. Krustošanās ar lielajām ielām arī pārdomāta – celiņš iet pa strautu šķērsojošā autotilta apakšu – ērti un droši. Ne velti svētdienā tur bija pilns ar visa veida kustību cienītājiem. Vēl viena Amerikas pragmatiskā īpatnība: tā kā parks ir tievs un garš (gar strautu), tad tā abos galos ir lielas autostāvvietas – lai var uz šejieni atbraukt ar auto, tad uzvilkt skrituļslidas vai nocelt velosipēdus un aidā. Protams, ir arī tīri labas tualetes, bet mani vairāk sajūsmināja trīslīmeņu dzeramā ūdens strūklaka.

Kam domāts apakšējais līmenis? – Protams, izslāpušajiem līdzpaņemtajiem mīluļiem!

Aizgājuši līdz parka tālākajam galam, gribējām pusdienot. Vieta, kuru es biju noskatījusi iepriekš, izrādījās svētdienās slēgta (man neienāca prātā to paskatīties). Bet par laimi turpat tuvumā bija arī pa ķīniešu un japāņu ēstuvei. Izvēlējāmies otro (fotogalerijā ir vairākas bildes) un es sāku realizēt vienu no saviem slepenajiem plāniem Amerikai – mācīties ēst ar irbulīšiem, jo instruktors bija.

Protams, gāja jautri, bet bļodiņu ar supergaršīgajiem jūras velšu salātiem tukšu dabūju, dakšiņai nepieskaroties. Nākamreiz kādā līdzīga tipa ēstuvē turpināšu mācīties, jo izskatās, ka mūsu grupā ir vairāki cilvēki, kas labi prot ēst ar irbulīšiem un var man gan ar padomu, gan ar praktisku piemēru palīdzēt. Tā kā tas bija pastaigas tālākais punkts, tad pamazām devāmies atpakaļ – pa drusku citu maršrutu, kas daļēji veda arī gar golfa laukumu, kurā netrūka spēlētāju.

Vai beigās jau atkal vajag kaut ko čūskainu? Lai būtu – savā jaukajā pastaigā ar vietējām ūdensčūskām uz celiņiem satikāmies 2 reizes – vienreiz ar galīgu sīkulīti (kādi 10 cm), bet otru reizi jau bija tīri krietna. Protams, viņas aizlaidās ātrāk nekā mēs un dikti jau nesabijāmies, jo bijām morāli gatavi. Neko darīt – tāda te dzīve – čūskaina, bet nekaitīga.

Izturīgie var ieskatīties maziņā, jo bija tik skaisti, ka slinkums bildēt, lielās pastaigas fotogalerijā. Apsolu – čūsku tur tiešām nav!

Zemgus, Tims un Venusa

Vienkārši neticami – nedēļa vēl tikai knapi pāri pusei, bet es jau pieķēros rakstīšanai. Nu labi, atzīšos – iemesls ir tāds, ka gadījās pāris brīvu stundu, bet UB darbu ir tik daudz, ka ar tām nebūs līdzēts, tālab nolēmu izdarīt ko patīkamu – uzrakstīt par dažiem šīs nedēļas iespaidiem. 🙂

Pirmdien, protams, bija arī lekcijas, bet vakarā devāmies uz hokeju. Kāpēc? Tāpēc, ka NHL Buffalo Sabres komandā spēlē Zemgus Girgensons un bija skaidrs, ka vismaz uz 1 spēli ir jāaiziet. Smieklīgi gan iznāk: Latvijā neesmu klātienē bijusi ne uz hokeju, ne uz basketbolu, bet toties Amerikā gan.

Iepriekšējā Amerikas reizē ar dēlu bijām uz NBA spēli: toreiz Sietlā, kuras tuvumā mēs dzīvojām, vēl bija NBA komanda – Seattle Supersonics un tajā spēlēja tolaik vēl jauniņais Kevins Durants. Redzējām dzīvajā. Tiesa gan, 1 biļete apmēram piektajā balkonā aiz staba maksāja virs 100 dolāriem. Vīrs toreiz sacīja, ka tik stipri viņš basketbolu nemīl un līdzi neatnāca.

Šoreiz līdzīga skopuļa dilemma bija man: jā, hokejs Bufalo ir. Bet kaut cik normālas biļetes uz NHL spēlēm maksā ap 150$. Vai es mīlu hokeju tik stipri, lai ietu vairākas stundas salt hallē par šādu naudu? Pareizā atbilde ir – nē! Tad nu sapulcējāmies vairāki pragmatiskie ļauži no mūsu grupas, nopirkām biļetes cenās ap 40$ un 4.oktobra vakarā ar Uber devāmies uz pirmssezonas pārbaudes spēli starp Bufalo Sabres un Kolumbusas Blue Jackets, kuras vārtos, starp citu, mēdz būt Elvis Merzļikins. Bet nu jā – tas mēdz būt ir svarīgs. Mūsu vakarā Elvis hallē bija, bet uz ledus nebija. Tiesa gan, arī Zemgus bija uz ledus tikai mazus brītiņus un ar gūtiem vārtiem mūs neiepriecināja – acīmredzot treneris bija nolēmis iespēlēt citus puišus. Varbūt tieši tāpēc Sabres arī zaudēja, vai ne?

Iespaidi? Nebiju gaidījusi, ka hokejs ir tik ātrs, apbrīnoju gan hokejistu, gan tiesnešu ātrumu un veiklību – kā viņi vispār spēj izsekot ripai?… Pa TV tā nešķita – esmu hokeju skatījusies, un negaidīju arī, ka tas ir tik skaļš – hokejistu savstarpējā sabļaustīšanās mani pārsteidza. Bet tā jau laikam ir ne tikai hokejā vien. Vienkārši TV to parasti nedzird. 🙂

Nemocīšu jūs daudz ar hokeju, pielieku saiti uz fotogaleriju – tur ir gan halle, gan šis tas no spēles. Man pašai ļoti patika lāpstotāji – cik organizēti un ātri viņi bija, kā arī – tualešu apzīmējumi.

Un kāds tam visam sakars ar Timu? Vistiešākais. Fotogalerijas beigu bildēs ir redzami daži no mūsu kompānijas kopā ar Timu Hortonu (tas bronzīgais vīriņš). Viņš esot bijis dikti slavens kanādiešu izcelsmes NHL hokejists un pēdējais klubs, kurā viņš spēlēja, protams, bija Sabres – par to arī Bufalo viņu mīl tik stipri, ka pat pieminekli netālu no halles uzlikuši (mēs to atradām nejauši). Un Tims ir bijis tik prātīgs, ka jau karjeras laikā ir bijis viens no ātrās ēdināšanas ķēdes Tim Hortons dibinātājiem. Atverot Vikipēdiju, lai palasītos par Timu, skats ir visai komisks – pirmo reizi redzēju tādu: dzeltenais iekrāsojums abās bildītēs ir kaifīgā vieta: šī ir lapa par hokejistu Timu, ja gribat par ēstuvēm, klikšķiniet saiti. Un otrādi (labajā pusē) – šī ir lapa par ēstuvēm, ja gribat par hokejistu, klikšķiniet saiti. 🙂

Šo biznesu Tims un partneri uzsāka jau tālajā 1964.gadā un tas izrādījās tik veiksmīgs, ka ātri vien ieguva dominējošo pozīciju Kanādā un, piemēram, 2005.gadā TH ēstuvju skaits 2x pārspēja McDonalds. Ciparļauži saskaitījuši, ka 2006.g. TH bija ieguvuši 76% Kanādas ātrajās ēstuvēs tirgoto virtuļu u.tml. cepto preču un 62% no kafijas tirgus (Starbucks tobrīd bija 2.vietā ar 7%). Iespaidīgi, vai ne? Un mēs par to neko nezinājām. Tā jau ir – Kanāda ir tālu…

Ja sākotnēji Tim Hortons ēstuves bija tikai Kanādā, tad 1985.gadā tika atvērta pirmā TH ēstuve arī ASV un tā atradās – varat 1x minēt.. – protams – Bufalo! Tagad tās te ir teju uz katra stūra un laikam jau tuvākajās dienās būs jāizmēģina, jo mani vilina tematiskais helovīnu piedāvājums.

Un kāds tam visam sakars ar Venusu? Tikai hronoloģisks, jo hokeju viņa nespēlē – trešdien man bija iespēja piedalīties bezmaksas informatīvā vebinārā, kur stāstīja par tehnoloģiju attīstību un viena no viesrunātājām bija agrākā tenisiste, tagad – veiksmīga uzņēmēja Venusa Viljamsa.

Tā kā man ir iespēja te ielikt video, tad skatieties un klausieties paši, pateikšu tikai, ka ir īsi, konkrēti un interesanti, nepilnas 12 minūtes.

Nu gan viss, iešu tomēr mācīties, jo rakstīšana iestiepās garāka un tagad man ir jau nākamā pauze starp lekcijām.

(Trakā?) studentu dzīve

Ir pirmdienas rīts un atradu brītiņu, lai piesēstos un uzrakstītu, citādi ir tā, ka jau atkal viena nedēļa ir aizskrējusi un nav bijis ne laika padomāt, ne arī emuārā kaut ko ierakstīt. Ko darīju? To pašu ko visi studenti šeit – mācījos kā traka un pildīju dažādus darbus līdz pat pavēlam svētdienas vakaram.

Nu labi, nav jau tā, ka visu laiku bez pārtraukuma mācījos – pa 24 stundām diennaktī. 🙂 Vakar – svētdien – ar 1 Uber mašīnā satilpstošu kolēģu pulciņu atkal aizbraucām steiku pusdienās. Ēdienu bildes nelikšu, lai iet lampa, jo vismaz tās steiku ēstuves ko līdz šim esam apmeklējuši ir diezgan stlīgi noformētas.

Sestdien vienā mācību starplaikā ar kolēģi izgājām patālo veikalu apli – 1 apģērbu veikals (TJ Maxx), tad 5 dolāru preču veikals (superīgs! tajā iztērēju vairāk naudas nekā TJ) un tad prozaiskais Walmart, kurā par ļoti saprātīgu cenu (21 un 26 dolāri) tiku pie sava garuma Lee un Levis džinsu biksēm – studentu dienišķā apģērba. Pie tam – jau par 1 izmēru mazākām nekā iebraucot nopirktās pusgarās! Sīkums, bet patīkami. Tas lielās staigāšanas (paskatījos pagājušās nedēļas statistiku telefonā – nostaigāti vidēji 8 tūkstoši soļu jeb 6-12 km dienā), padsmit reizes skraidīts pa kāpnēm mājās… 🙂

Lai mācību nebūtu par maz, piedalījos arī 2 vieslekcijās – vienā klātienē un 1 attālināti. Piebildīšu par kreklu lietām – vispār studenti ir ļoti patriotiski un staigā visdažādākajos te nopērkamajos kreklos, hūdijos, biksēs, cepurītēs un sejas maskās ar UB simboliku. Es pagaidām turos – neko no tā neesmu pirkusi, jo šķiet dārgi. Visi mūsējie joprojām ceram sagaidīt Welcome Packs, kurās būšot arī kāds apdrukāts T-krekls (krājumi esot izrādījušies pārāk mazi, taisot papildu partiju). Bet ir arī pasākumi, kuros pie krekliem var tikt bez maksas. Manā kolekcijā patlaban ir 2 no jau iepriekš minētā Start-up week – melns un balts. Citiem, kuri čakli apmeklē dažādus sporta pasākumus (beisbols, amerikāņu futbols) ir bezmaksas krekli un citi sīkumi no tiem – ja ierodies laicīgi un/vai piedalies kādās atrakcijās tur uz vietas, var paveikties.

Bet vispār jau šo sāku rakstīt, lai būtu iemesls pielikt fotogaleriju no Studentu centra – tā ir liela trīsstāvu ēka, kurā NAV lekciju! Šeit studenti pavada laiku starp lekcijām, mācās, pļāpā, ēd līdzpaņemto vai uz vietas nopērkamo ēdienu, spēlē šo un to… Vispār šādas vietas (speciāli studentiem domātas ēkas mūsu lokācijā ir pat divas – arī Capen ēka).

Studentu centra ēka no ārpuses un stiklotā eja starp korpusiem – tādu te ir daudz, droši vien sliktā laikā arī mēs iemācīsimies tās izmantot

Pielieku saiti uz Studentu centra iekšpuses fotogaleriju. Negarantēju, ka sabildēju visus stūrīšus, bet ieskats būs. Turpat ierakstīju arī dažus komentārus par redzamo. Bet īsumā – skaisti un ērti, par visu ir padomāts.

Arī studijām domātajos korpusos un bibliotēkā, protams, ir vietas kur studentiem apmesties gan individuāli, gan grupu darbam. Tās ir ērtas, gaišas un labi iekārtotas. Padomāts arī par ikvienam tik vajadzīgajiem elektrības kontaktiem. Bezvadu internets teritorijā ir visur.

Taču arī ārpusē nav garlaicīgi – ik pa brīdim viss kas notiek. Atzīšos gan, ka studentu dzīves notikumiem īpaši nesekoju, jo slodze ir liela un dzīvojam mazliet ārpus bāzes, bet tie kolēģi, kuri dzīvo studentu pilsētiņā, saka, ka redz un dzird daudz visa kā. Man drīzāk sanāk kaut ko redzēt nejauši garām ejot (un reiz tā tiku arī pie krietna picas gabala – ko vēl studentam vajag…). Tā pirmdienā pēkšņi ārpusē bija uzstādītas atrakcijas sumo cīņām un lēkšanai milzu spilvenā. Izstāvi tik rindu un uz priekšu. Man gan pietika tikai ar fotografēšanu.

Ar to arī šo stāstu beigšu – rīta kafija krūzē jau atdzisusi. Jāizdzer līdz galam un jāmetas iekšā kārtējā trakajā studiju nedēļā!

Raibā nedēļa

Ir svētdienas vakarpuse, kad šo rakstu, bet jāatzīst, ka nedēļa bija tik raiba un tik ātri aizskrēja, ka vēl neesmu ķērusies pie nākamās nedēļas mājasdarbiem. 🙂 Ko darīju? Visvairāk, protams, mācījos un gāju uz un no universitāti (tālāk rakstīšu vienkārši UB, lai īsāk), bet par to īpaši nerakstīšu – kuram gan interesē, kā man kurā studiju kursā veicas… – pietiek ka ar kolēģiem tepat uz vietas ik pa brīdim pavaimanājam par to, kas kuram grūts… 🙂

Jo, protams, arī ārpus lekcijām ir dzīve. Pamazām sākam saņemt informāciju par dažādiem UB organizētiem pasākumiem ārpus studiju kursiem. Un viens tāds bija šonedēļ – jaunuzņēmumu nedēļa. Un man, protams, to vajadzēja maksimāli izbaudīt. Tā arī darīju.

Otrdiena sākās ar UB un Bufalo sabiedriskā transporta iepazīšanu, kā arī UB abu pārējo lokāciju īsu iepazīšanu. Atgādinu – mana pamata mītnes un studiju vieta ir North Campus (Ziemeļu bāze (man briesmīgi nepatīk tas kampuss kā šo mēdz latviskot)).

Studiju gada laikā darbdienās šādi bezmaksas autobusi kursē starp Ziemeļu un Dienvidu bāzēm ar kādu 5 minūšu intervālu. Pēc apmēram 20 minūšu brauciena ar šo ekspresi (ir arī tādi, kuriem ir pieturas, lai studenti, kuri tuvumā dzīvo var iekāpt/izkāpt) nonākam UB vēsturiskajā vietā – Dienvidu bāzē. Patlaban tur mācās pārsvarā mediķi, bet ēkas ir skaisti senatnīgas.

Viena no skaistajām UB Dienvidu bāzes vēsturiskajām ēkām

Šoreiz gan tā bija pavisam maza pietura, jo tālāk bija jādodas uz Downtown Campus jeb pilsētas bāzi – tur atradās mans otrdienas mērķis UB Biznesa inkubators. Došanās uz Bufalo centru (jo Dienvidu bāze būtu kā apmēram Ķekava, skatoties no Rīgas puses, Ziemeļu bāze – tā kā Baldone no Rīgas varbūt) visērtākā ir ar metro, kura gala stacija ir ielas otrā pusē BU autobusa galapunktam. Metro biļete maksā 2 dolārus, bet mums, dodoties uz pasākumu, tika izdalītas bezmaksas biļetes.

Lai ļoti nestieptu garumā šo stāstu, te ielieku saiti uz fotogaleriju no visiem 3 Startup-week pasākumiem, tajā ierakstīju arī nelielus komentārus. Nepacietīgie jau uzreiz var doties turp. 🙂

Drusciņ tomēr pakomentēšu. Otrdienas pasākums notika ļoti elegantajā un modernajā UB Biznesa inkubatorā, kuru nepaslinkoju sabildēt, tāpēc jau ir fotogalerija. Bet kas tur notika? Bija tikšanās ar ļoti interesantu UB absolventu – puisi, kura firma pēkšņi 8 nedēļu laikā tika pie vairākus desmitus miljonu dolāru apgrozījuma un kura bizness (ne viņa vainas pēc) sabruka pēc 14 mēnešiem… Ir intriga, vai ne?

Makss Ringelheims bija starp tiem, kuri 2015.gadā nodibināja firmu PhunkeeDuck (jā, mēs Latvijā par viņiem nedzirdējām), tad vairākām Amerikas slavenībām ierādīja hūverbordu lietošanu, tie ielika savos sociālajos tīklos bildes un tā tas panesās – miljonāri pāris nedēļu laikā… Kādēļ bizness sabruka? Jo vairākos gadījumos eksplodēja lētu ķīniešu pakaļdarinājumu baterijas un ASV aizliedza lietot hūverbordus. Viss, cauri – bizness uz dienu beidzās. Nemaz kovidu nevajadzēja. Bet tā biznesā notiek – ir reizes, kad cieš nevainīgie, jo apstākļi sakrīt neveiksmīgi. Pats Makss gan joprojām ir optimistisks un darbojas gan vairākos jaunuzņēmumos, gan konsultē citus – bija interesanti viņa pieredzē paklausīties.

Trešdienā bija plānots šīs pašas stārtapu nedēļas nākamais pasākums, taču tas man nezināmu apstākļu dēļ (varbūt par maz interesentu, jo bija iepriekš jāreģistrējas, tātad – organizatori zināja, cik ir interesentu, jo arī uz Maksa tikšanos mūsu nebija daudz). Tad nu man izpalika drusku tuvāka Dienvidu bāzes iepazīšana.

Ceturtdienā tepat pie mums bija Jauno uzņēmēju kafijas pļāpas – apmēram tā to varētu nosaukt. Pasākums ar bezmaksas kafiju un minipankūciņām (mazliet redzams tepat iepriekš pievienotajā galerijā), kur pankūciņu biznesa īpašnieks (protams, arī UB absolvents) klātienē un vēl viens cits neklātienē/Zoom pastāstīja par saviem biznesiem un visiem sanākušajiem bija iespēja neformāli papļāpāt, dalīties pieredzē un idejās…

Top minipankūciņas, darbojas pats īpašnieks

Piektdienā (arī pie mums uz vietas) bija noslēdzošais pasākums – Klientu piesaistes darbnīca. It kā jau man zināmas lietas, bet interesantā veidā pastāstītas, ar ātrām aktivitātēm iesaistot mūs visus, kā arī piemērs par to, kā no obligāta studiju kursa darba varbūt izaugs vēl viens stārtaps – bija interesanti, bet būs par garu te pārstāstīt. Plus, viena no stāstītājām bija UB bibliotēkas pārstāve, kas iedrošināja iet pie viņiem prasīt padomus dažādas speciālas un specifiskas literatūras un informācijas meklēšanai. Gan jau kādā brīdī tikšu arī līdz bibliotēkai. 🙂

Sestdienas rīts pagāja laiski rosoties pa mājām, jo pa nedēļu kārtīgi sakrājas nogurums. Pusdienās nelielā kompānijā ar Uber devāmies atkal uz vienu steiknīcu – kārtīgi jāizbauda lieliskie Amerikas steiki par sakarīgām cenām (ap 10 dolāriem par nelielu vai ap 20 par milzīgu steiku ar piedevu kalniem). Šoreiz tas bija steiks Teksasas gaumē, bet stilīgākais bija ieejas alnis ar masku – nevaru neielikt bildi, lai arī jūs varat pasmaidīt.

Tā kā alnis neēd, tad arī iekštelpās viņam jābūt maskā

Man šī reize bija vēsturiska ar pirmo šī brauciena siera kūku – nebija lēti (kādi 7 dolāri), bet gabals krietns un, galvenais – super garšīgs! Ar to labo Amerikas piegaršu, ko neprotu sakarīgi nodefinēt, bet Latvijas siera kūkām tās parasti nav.

Bet ar to vēl sestdiena nebija ne tuvu galā. Pats galvenais vēl tikai sekoja: klasiskās mūzikas koncerta apmeklējums iespaidīgi skaistajā Bufalo filharmonijā.

Iespaidīgi no ārpuses, gan iespaidīgi, gan skaisti no iekšpuses – Bufalo Filharmonija

Tā kā pasaule ir maza, vienā brīdī izrādījās, ka vienam no mūsu grupas māsīca (vai apmēram tā) spēlē vijoli Bufalo Filharmonijas orķestrī un dažreiz var dabūt bezmaksas biļetes uz koncertiem. Vēl vairāk – tika piedāvāts tā teikt pilns serviss: mūs no mājām paņem, aizved, noskatāmies koncertu un atved atpakaļ. Vai no tāda piedāvājuma var atteikties? Protams, nevar.

Kartē redzams, ka lielu daļu ceļa braucām gar Niagāras krastu (ūdenskritums ir uz otru pusi, nav kartē) un tā līnija, kas iet upei pa vidu ir robeža ar Kanādu

Sēžu tagad un domāju – lieliskā Inga (tā sauca mūsu labo feju), speciāli brauca mums pakaļ (laikam kādas 20 minūtes ceļā), tad pusstundu braucām un papļāpājām, tad viņai bija darbs – jānospēlē koncerts (tas bija lielisks ar vairākkārtējām stāvovācijām), tad viņa mūs atveda mājās un tikai tad pati devās uz mājām… Patīkami, ka kāds ir tik jauks un atsaucīgs, jo no mūsu 4 cilvēku kompānijas viņa pazina tikai vienu, ar ko bija klātienē tikusies pirms kādiem 20 gadiem…

Filharmonijas skaistumu un citas bildes no koncerta var aplūkot fotogalerijā no šīs saites, ierakstīju arī mazliet komentāru turpat. Bet nevaru neuzrakstīt vēl vienu jaukumiņu. Tā kā bijām ieradušies savlaicīgi – mazliet vairāk kā pusstundu pirms sākuma, visu izstaigājām un iegājām arī kafejnīcā. Tur ir lieli apaļi galdi un pie visiem kāds jau sēdēja – bija jāpiebiedrojas kādai kompānijai. Mēs nejauši izvēlējāmies padzīvojušu pāri, kas, protams, mūs laipni akceptēja. Papļāpājām, izrādījās, ka viņi ir no Itālijas, runā itāliski un spāniski (neskaitot ideālu angļu valodu) – bet mēs neviens šīs valodas nepārvaldām… Ieskatoties pamanījām, ka kundze ir apģērbusies nu gluži Latvijas karoga krāsās. Protams, pasacījām to viņai arī. Tad arī kungs novilka džemperi un izrādījās, ka viņš arī ir visai līdzīgos toņos. Tad nu kopēja fotografēšanās bija pilnīgi obligāta un bildē izskatās, ka kunga džemperis pat ir precīzākās krāsās (dabā bija otrādi). Lai tiek jums arī šī bilde! – uz to skatoties smaidu joprojām, tik jauki bija.

Tā nu sestdiena beidzās krietni vēlu (koncerts sākās tikai 19.30). Svētdienas rīts arī bija laisks, apdarīju šādus tādus Latvijas darbus, kas bija iekrājušies un tad ap pusdienlaiku kopā ar vienu no kolēģēm ar Uber devāmies iepazīties ar Galeria Walden – kaut ko līdzīgu mūsu Spicei vai Alfai. Konkrētais mūsu mērķis bija Apple veikals – kolēģe šo to nopirka (mums ir studentu atlaides!), mans uzdevums bija samainīt nestrādājošu pārveidotāju, kas arī veiksmīg izdevās. Protams, iemetām aci vēl dažos turienes veikalos, bet ne ļoti ilgi un pamatīgi. Kad atgriezāmies bija jau ap pieciem un paēdusi sēdos rakstīt šo. Nu gan jābeidz un jāķeras pie mācību lietām – līdz pirmdienai vairs maz stundu atlicis…

Droši vien arī turpmāk biežāk kā reizi nedēļā uzrakstīt nesanāks, bet vismaz pie tāda grafika centīšos turēties.

Ko es daru, kad nemācos?

Jau esmu rakstījusi, ka, lai arī man patīk mācīties, īsti nebiju gatava, ka slodze šeit būs tik liela. Pagaidām ir tā, ka uzdotie darbi nav tik grūti, cik laikietilpīgi, jo ĻOTI daudz ir jālasa, klāt vēl kaudze ar patstāvīgajiem nododamajiem darbiem, pamazām sarodas arī grupu darbi, semestra vidū un beigās vēl būs arī kaudze ar dažādiem projektiem jānodod… Izskatās, ka pirmais nosacījums te ir un būs precīza plānošana un grafiks ar darāmo un nododamo darbu datumiem. Jo par kavētiem darbiem vērtējums ir vai nu nulle (vairumā priekšmetu) jeb samazināts uz pusi (dažos kursos). Skarbi. Mazais mierinājums – tā te ir mums visiem, kaut laiks ārā joprojām superīgs (virs +20 grādiem) un arī Ameriku apskatīt gribas…

Brīdis studiju kursā, kur grupā esam 18 no Latvijas un 6 vietējie studenti (vietējie īsti nav tikuši kadrā)

Bet nu labi, kaut kam jau laiciņš atrodas. Universitāte piedāvā diezgan daudz maksas un bezmaksas iespēju aktīvai atpūtai un sportam. Es pagaidām esmu izmantojusi tikai vienu – bezmaksas kajaku braucienu vietējā ezerā. Tas ir iespējams 3x nedēļā pēcpusdienās, vienā reizē sapulcējāmies maza grupiņa un izbaudījām lielisku pēcpusdienu. Patika ļoti, bet uz atkārtojumu vēl neesmu saņēmusies arī tādēļ, ka uz katru pusi 20 minūšu gājiens.

Aizmugurējais dzeltenais airis ir manējais, bet pati esmu noslēpusies aiz saules brillēm un obligātās vestes

Tā kā mūsu – 4 dāmu – rīcībā ir 1 no iepriekšējās grupas mantotais velosipēds, tad ik pa brīdim var izbraukt līkumiņu ar to. Vispraktiskākie man patlaban šķiet braucieni uz veikalu – ar kājām jāiet 20-35 minūtes uz katru pusi, ar velo ir daudz ātrāk. Dažreiz aizņemamies otru velo no kaimiņpuišiem (mūsu grupas, kas dzīvo blakus durvīs) un tad kaut kur var aizbraukt divatā. Reiz aizbraucām 10 km (uz katru pusi) iedzert labu kafiju. Jā, šeit joprojām laba kafija ir jāpameklē. Bet brauciens bija skaists, jo pa parku un kanāla malu. Patīkami, ka mūsu apkārtnē ir daudz gājēju/veloceliņu pa kuriem iet/braukt.

Ko veikalos? Protams, viens virziens ir nepārtika – speciāli atbraucu šurp ar minimālu apģērba un apavu daudzumu un no tiem daļa ir tādi, ko atpakaļ uz Latviju nevedīšu. Tad nu pamazām atjaunoju krājumus.

Vakardienas rezultāti pēc Nodrdstorm Rack apmeklējuma

Neesmu cilvēks, kam patīk dzīvoties pa veikaliem, drīzāk to uztveru, kā darbu – vajag! Ar lielu prieku atklāju, ka mums tuvumā ir viens no jau iepriekš Amerikā pamanītajiem maniem mīļajiem veikaliem – Nordstrom Rack – kvalitatīvu padārgu apģērbu tirgotāja outlets. Šobrīd tas ir mans favorīts gan fiziskās iepirkšanās ziņā (uh, kas par laikošanu bija, jo mugurā izmēģināju vismaz 3x vairāk visa kā, nekā redzams etiķešu bildē), gan arī iepērkoties viņu internetveikalā. Jo lieliska ir ASV prakse – ja es internetveikalā nopērku kaut ko, kas nepatīk vai neder, var bez problēmām atdot vai nosūtīt atpakaļ un saņemt naudu. Man 1 reizi tā jau bija – internetā Nordstrom Rack nopirku džemperi, bet izrādījās, ka tas galīgi neder, kopā ar pavadzīmi to aiznesu uz fizisko veikalu, paņēma atpakaļ un momentā naudu atskaitīja atpakaļ uz karti. Ērti! Cenas, ja labi pameklē (arī tas ir darbiņš, pats no sevis nekas izdevīgs virsū neskrien), ir superīgas.

Vēl viena lieta, ko esam vairākas reizes izmantojušas ir Pick-up pakalpojums – vajadzīgo preci atrodam internetveikalā, kura fiziskais veikals ir mūsu tuvumā. Internetveikalā tad arī redzams, vai prece ir uz vietas. Ja ir, tad pasūtu un samaksāju internetā, pēc mazāk kā stundas saņemu paziņojumu, ka pasūtījums gatavs un ar velo braucu pakaļ. Nav jāklīst pa milzīgo veikalu.

Mūziku stereo formātā šādi klausīties nesanāks, bet sanāksmēm un lekcijām ļoti ērti.

Šādi par 20$ sev nopirku attēlā redzamo vienausīti – austiņu ar mikrofonu, kas ir ļoti ērta sanāksmēm un lekcijām, jo no Latvijas tās līdzi paņēmusi nebiju, bet skatoties lekciju video un visu ko tādu, ir ērtāk, ja neskan pa visu istabu.

Kā tas notiek? E-pastā saņemu kodu, veikalā durvju tuvumā ir preču izsniegšanas vieta, tur telefonā uzrādu un gatavs! Ļoti ērti, šādi kolēģēm atgādāju arī Logitech datorpeles par 12$ un vēl dažus sīkumus, tā pati tiekot pie maza patīkama velo treniņa jaukā laikā.

Ārpus mājām patlaban ēdu reti (vidēji iznāk, ka reizi nedēļā, brīvdienās), pārtiku nopirkt lielveikalā un sagatavot pašai, protams, ir daudz lētāk. Par pārtikas veikaliem uzrakstīšu citreiz.

Ātrais atjautības uzdevums: kas redzams attēlā?

Vakar/sestdien ar vienu no kolēģēm devāmies jau pieminētajā iepirkšanās darbā uz Nordstrom Rack un pēc tā turpat tuvumā arī paēdām pusdienas – Outback Steakhouse.

No ārpuses izskatās pieticīgi (mēs tur nebijām tumsā, bilde ir no interneta), bet iekšā bija omulīgi un garšīgi. Un iepriekšējā attēlā redzamais ir mūsu uzkoda un turienes firmas lepnums – ziedošais sīpols. Jā, jā, tas ir kaut kā maģiski sagriezts un fritēts milzu sīpols. Tiem, kas no sīpoliem nebaidās, noteikti garšotu – mums arī.

Tas lielais ir krāsnī ar mizu cepts kartupelis, aizdarīts ar krējuma-majonēzes maisījumu. Steikiņš pa vidu. Ļoti garšīgi un apēdams izmērs (ir pieejami arī tādi steika gabali, ka pat puišiem iet grūti vai atlikums uz mājām lidzi jāņem).

Šeit, tāpat kā iepriekšējā ēstuvē, kurā biju Niagārā, ēdiena cenā ir iekļautas arī 2 veidu piedevas – kartupeļveidīgie un salāti, kur no neliela sarakstiņa var izvēlēties, ko grib. Attēlā ir mana vakardienas izvēle, klāt paņēmu milzu glāzi ar paštaisītu zemeņu limonādi (ar ledu, to te laikam pievieno visam). Par pusdienām samaksāju 21,73$. Pusdienām sekoja veselībai tik derīgais 4,5 km gājiens atpakaļ uz mājām. 🙂

Protams, ēdot kaut kur ārpusē, ir jādod arī dzeramnauda. To var darīt skaidrā naudā, vai arī atnestajā sākotnējā rēķinā speciālā rindiņā ar roku ierakstot vēlamo summu – tad to pieskaitīs rēķinam un tā var samaksāt ar karti. Priekš tiem, kuriem ir problēmas ar rēķināšanu, ir speciāls stabiņš, kur dažādas vēlamo procentu summas jau sarēķinātas… 🙂 Mēs tik slinki neesam, paši sarēķinām un kaut ko noapaļotu ap 10% vai mazliet vairāk parasti atstājam.

Niagāra!

Mazliet vairāk kā pusstundas braucienā ar auto no mums ir Niagāras ūdenskritumi. Jā, jā – daudzskaitlis ir pareizi, jo pavisam to ir trīs, kas izvietoti blakus.

Divus no ūdenskritumiem te var redzēt un jums jātic, ka pa vidu, tieši pirms salas arī trešais ir paslēpies…

Ja jau tik tuvu, tad, protams, tas bija tikai laika jautājums turp doties. Visvaronīgākā no mūsu kolēģēm jau pagājušās nedēļas sestdienā turp aizbrauca ar velosipēdu: 30 km un katru pusi, pārsvarā esot skaisti veloceliņi, nesteidzīgi un ar atpūtām pa vidu braucot esot tīri labi. Es vēl uz tādu varoņdarbu neesmu gatava, šeit tālākais brauciens man ir bijis ap 20 km. Bet vēl jau ir laiks, kas zina…

Kā bija? Lieliski! Šajā nedēļas nogalē mūsu grupas pārstāvji bija noīrējuši lielisku auto (sešvietīgs, šķiet, ka kreislers, neattapos nobildēt, bet ļoti plašs un ērts) un tad nu Niagāru redzēt gribētāji sadalījāmies 2 grupiņās – 7 brauca sestdien, 6 svētdien. Sestdienas grupai bija ļoti skaists saulains laiks un kādi 26 grādi. Pielieku vienu no viņu bildēm ar klasisko Niagāras varavīksni.

Tur, pretējā krastā ir Kanāda

Mums svētdiena nebija saulaina, bet tāpat virs 20 grādiem un līdz ar to krietni mazāk cilvēku, tādēļ toties tikām pabraukt ar attēlā redzamo kuģīti, kas garo rindu dēļ toties neizdevās sestdienas grupai, tā ka viss ir līdzsvarā. 🙂

Tā kā paskatījos vikipēdijā, varu mazliet uzrakstīt par Niagāru. Tā esot viena no pasaulē īsākajām upēm – tikai 30 km un tek starp 2 lielajiem ezeriem. Lielāko daļu tā ir pavisam rāma, līdz kādus 20 km notecējusi, sadomā krist lejā no 50 m augstuma. Kādu gabaliņu pirms ūdenskrituma smuka viļņošanās, un sadalīšanās vairākās straumēs un tad jau – aiziet lejā!

Fotografēts augšpus/pirms ūdenskrituma

Attēlā vajag pievērst uzmanību arī tālāk redzamajam tornim – tas ir gan skatu laukums (torņa kreisajā pusē), gan pats tornis ir lifts, kas noved lejā pie kuģīšiem. Kuģīši ir gan ASV, gan Kanādas pusē (turp gan netiekam, jo robežu Covid dēļ nav atļauts šķērsot trešo valstu ļaudīm) un interesanti, ka Kanādas puse dod sarkanus lietumētelīšus, kamēr ASV – zilus. Tad nu galerijas bildēs varēsiet pētīt kuras valsts kuģīši kuri ir. 🙂

Te kuģīšu lifta tornis jau uz kuģīša atrodoties fotografēts

Par brīvu te, protams, nav nekas: autostāvvietas maksa – 15$, kuģīša biļete kādi 25$ (tajā ietverts arī plēves mētelītis). Bet noteikti ir to vērts! Kuģīši piebrauc patiešām tuvu ūdenskritumiem, pagrozās visādi, lai var kārtīgi fotografēt, ko es arī izmantoju – saite uz fotogaleriju būs beigās.

Krietni samitrināti, bet laimīgi – tādi uz kuģīša ir visi!

Pēc izkāpšanas no kuģīša, ir iespēja ar kājām pakāpties tuvāk ūdenskritumam. To, protams, izmantojām un tad nu gan dabūjām kārtīgu tropisko dušu un slapjas kājas (bet nekas, jo jau rakstīju, ka diena bija silta). Tā teikt – seja un kājas pilnas ar Niagāru, vidu sargā mētelītis. 🙂 Daži mūsējie dabūja kārtīgu ūdeni arī aiz mētelīša – ja fotografējot neuzmantīgi pacel rokas uz augšu, tad ūdens tur skaisti ielīst iekšā it kā kāds no krūzes ielietu. Bet arī par šo saku – bija lieliski, nekur citur nedabūjamas sajūtas. Visi slapji un visi smaida…

Kāpiens tuvāk ūdenskritumam

Lai nu ko, bet biznesu amerikāņi saprot un būvēt prot, tāpēc te nav ūdenskritumu apskatīšana vien. Ir vesels un skaists parks, kur kārtīgi izstaigāties. Tie, kuri negrib staigāt var (par maksu, protams) pabraukāt ar pusantīku autobusu, ir kafejnīcas un suvenīri.

Augšpuses vidū ierāmētajā laukumā ir skatu laukums un kuģīši – pa labi – pastaigu sala

Atzīšos godīgi – mēs šoreiz visu iespējamo neapskatījām. Uz nākamo reizi (paši tā kā vienojāmies, ka tāda noteikti būs. Varbūt uz zelta lapām, varbūt sanāks agrāk) paliek gan Vēju ala, gan kārtīgāka salas izstaigāšana, šoreiz pabijām galvenajos punktos un tāpat pagāja kādas 4 stundas.

Visa teritorija ir sakopta un skaista, bet mani īpaši sasmaidināja uzraksts pie dažām dobēm, kas tulkojas apmēram šādi: Nekāpiet manā gultā!

Tā nu ir iznācis, ka ar Nikolu Teslu (nu, protams, ne jau gluži personīgi) mani ceļi krustojas ik pa brīdim, esmu bijusi arī lieliskajā viņa muzejā Belgradā (parakājoties to var atrast manā Rumānijas emuārā) un arī šeit bez viņa nekādi, jo tieši Tesla atklāja maiņstrāvas pozitīvās īpašības un, darbojoties Ņujorkā, interesējās arī par Niagāras hidroelektrostaciju un dažādiem ar elektrības ražošanu saistītiem aspektiem. Starp citu – nesen ir iznākusi jauna amerikāņu filma par Teslu – būs jānoskatās.

Jāsaka, ka ar elektrību te nav nekādi joki – Niagāra ar to nodrošinot 1/4 no Ņujorkas štatam nepieciešamā ASV pusē un apmēram tikpat Kanādas Ontario provincē. Pie tam interesanti, ka mums ierastā izskata hidroelektrostacijas te nav redzamas. Izrādās, ka Niagāras straume te ir tik briesmīgi nežēlīga, ka ir gatava nopostīt/nodrupināt ūdenskritumu, bet tad vairs te nebūs biznesa… Tālab jau pirms vairākiem desmitiem gadu 2/3 no Niagāras ūdens pa tuneļiem tiek novadīts uz pazemes elektrostacijām, tā gan ražojot elektrību neredzamā veidā, gan neļaujot upei pašai savu ūdenskritumus sabojāt.

Pēc krietnas pastaigas, protams, gribas arī ēst. Vakar Niagāru apskatījušie kolēģi ieteica Longhorh Steakhouse, jo tur ir gan garšīgi, gan ļoti labas cenas pret porciju lielumu. Un nopietni steika naži! Paklausījām un to nenožēlojam – bija tiešām labi, droši vien tur iegriezīsimies vēl. Ilustrācijai viens kārtīgs 30$ steiks, ko pat izsalcis vīrietis īsti nevar visu apēst un daļu ņem līdzi uz mājām kārbiņā (krietnā salātu bļoda un steikam blakus esošais milzu ceptais kartupelis iekļauti cenā).

Turpat pāri ceļam ir arī Niagara Fashion Outlets, kur ātri caurskrienot pavadījām 2,5 stundas, bet tas nav nekas īpaši aprakstāms – ar veikalu uzskaitījumu un labajām cenām negribu jūs lieki kaitināt.

Nu jau pietiks, te būs saite uz fotogaleriju.

Kovidlietas

Nē, nē, nesabīstieties – viss ir kārtībā! Gribu tikai uzrakstīt par to, kāda ir šīspuses ikdiena. Situācijai Latvijā sekoju līdzi tikai mazliet, jo neko jau ietekmēt nevaru. Par kopējo situāciju ASV vai štatā neko daudz nezinu – neesmu speciāli interesējusies, jo arī tur neko daudz ietekmēt nevaru un domāju, ka esmu patālu no tā. Uzrakstīšu to, kas ir saistībā ar projektu, kurā esmu iesaistīta.

Pati biju vakcinējusies jau savlaicīgi, tālab prasība, ka dalībai šajā projektā tā ir nepieciešama, man nekādas problēmas neradīja. Cik saprotu, bez tā ASV vīzu saņemt nebūtu bijis iespējams. Pirms lidojuma tikām informēti, ka arī visos tā posmos sertifikātam ir jābūt pie rokas (un vairākas reizes bija arī jāuzrāda, tiesa gan – izdruka, skenēts netika nekur) un ir jābūt FFP2 līmeņa sejas maskai lidmašīnā. Lidostās – jebkādai maskai.

Arī Bufalo universitāte jau savlaicīgi informēja, ka visiem, kuri atrodas tās teritorijā ir jābūt vakcinētiem. Tiem, kuriem ir nepabeigts vakcinācijas process, jāiet regulāri testi līdz tā pabeigšanai. Citi varianti nav iespējami.

Ja vasaras vidū saņēmām no universitātes priecīgos paziņojumus, ka mācības būs klātienē un bez ierobežojumiem (protams, paliek nosacījums, ka visi ir vakcinēti), tad jau mazliet vēlāk, saslimstības līmeņiem ASV augot, saņēmām ziņu, ka universitātes iekštelpās visiem jāvalkā maskas visu laiku. Neko darīt, tā arī darām. Atgādinājumi par piesardzību ir visur.

Pie tam maskas (arī ar dažāda veida universitātes logo) var gan nopirkt , gan ievadnedēļas ietvaros tās tika arī bez maksas dalītas. Ielieku bildīti ar savu masku kolekciju: punktainā ir mana mīļā auduma maska vēl no Latvijas, to arī visbiežāk izmantoju. Vēl atceļam vai citiem īpašiem gadījumiem esmu noglabājusi kādu pārīti FFP2 masku.

Abas zilās ir bez maksas no universitātes saņemtās, bet tās ne visai mīlu, jo ir ļoti plānas un burtiski lien mutē runājot. Ja nav jārunā, tad viss labi un tai ar universitātes logo ir feins materiāls un vēl pat drusku stilīgāks izskats nekā bildē redzams. Protams, cilvēki lieto arī parastās vienreizējās un tās trijstūrveidīgās FFP2 – ar tām varbūt ir mazliet vieglāk runāt, jo arī pasniedzējiem lekcijās ir jābūt maskās. Vienam pasniedzējam ir klusa balss – mokāmies visi, bet vakar viņš sacīja, ka esot internetā pasūtījis jaunu spēļmantiņu – drīz būšot klāt kaut kāds kabatā ieliekams pastiprinātājs vai kaut kas tāds. Gaidām kas un kāds tas brīnums būs. 🙂

Papildus visām šīm prasībām, katram, kurš tajā dienā grib uzturēties universitātes teritorijā KATRU dienu/rītu ir jāaizpilda ikdienas pašpārbaudes apliecinājums – ka jūtas labi, pozitīvu Covid testu nav… Tas izskatās šādi:

Ir noteikts, ka šai bildītei ir jābūt allaž pie rokas un jāuzrāda, ja tiek prasīts. Es apzinīgi katru dienu sāku ar šo, bet prasīts vēl nav nekur. Taču sistēma gan visu saskaita – ja 3 (darba) dienas neatzīmējas, sistēma sūta jautājum/brīdinājumu. Daži mūsējie tos jau ir saņēmuši, ja aizmirsās aizpildīt.

Mūsu dzīvojamajā ciematā – Ransch Villas – ir noteikts, ka administratīvajā ēkā iekšā (saņemot sūtījumus, kārtojot dažādas lietas) maskai ir jābūt, āra teritorijā un savās dzīvojamajās telpās – protams nē.

Veikalos un tamlīdzīgās publiskās vietās pie ārdurvīm parasti ir uzraksts, kas vēsta, ka nevakcinētajiem obligāti ieejot ir jābūt maskās. Redzu, ka daļa apmeklētāju ir maskās, taču cilvēk ieejot nekādi pārbaudīti netiek. Es pati masku nelieku, bet zinu, ka daži no mūsu grupas ir ļoti prātīgi un veikalos iet ar maskām. Vēl – daži mūsējie jau ir pabijuši kādās ekskursijās un sacīja, ka ieejot kurā tur muzejā esot prasīts uzrādīt sertifikātus. Es pati šeit uz vietas vēl nekur ar sertifikāta uzrādīšanas prasību saskārusies neesmu.

Tas arī šoreiz viss, dzīvojam un rīkojamies tā, lai ne pie jums, ne pie mums skarbāki ierobežojumi nav jāievieš!

Pirmā studiju nedēļa galā!

Patlaban, kad šo rakstu, Bufalo ir sestdienas vakars. Vajadzētu mācīties nākamajai nedēļai, bet esmu tā nogurusi no šīs, ka nevaru saņemties… Aizbildinu sevi ar to, ka nākamā būs īsā nedēļa – studijas sāksies tikai otrdien un vēl visu paspēšu, jo pirmdien ir viena no nedaudzajām ASV brīvdienām – Labour day.

Kā es mācos? Lūk, šīs nedēļa studiju grafiks bildē (zaļganās ir manas nodarbības Bufalo universitātē) un mazs skaidrojums.

Pirmdienas un trešdienas ir manas “laimīgās dienas”, jo tajās ir tikai viena 50 minūšu nodarbība (gājiens turp un atpakaļ aizņem vairāk laika). Otrdienās uz universitāti jāiet 2 reizes, jo rīta pusē ir viens studiju kurss (mazliet ilgāk par stundu), pēcpusdienā otrs apmēram tikpat ilgs. Pagaidām tā arī staigāju, jo laiks ir super jauks un staigāt taču ir veselīgi, bet redzēs kā vēlāk būs, varbūt starplaikā palikšu kaut kur uz vietas universitātē – vai nu ar kādu no grupām strādājot (vairākos priekšmetos mums pamazām sākas grupu darbi), vai mācoties. Vistrakākā no manu studiju viedokļa ir ceturtdiena, kad uz augstkolu jādodas pat 3 reizes! Tā nu ir iznācis, ka 1 lekcija ir rīta pusē, 1 pusdienlaikā un vēl 1 – visgarākā (gandrīz 3 stundas, 2 nodarbības) – vakarā un beidzas 21.30.

Bet labā ziņa ir tā, ka man lekcijas nepārklājas – dažiem kolēģiem tā ir, jo mūsu izvēlētie studiju kursi ir ļoti atšķirīgi. Saskaitīju – mūsu grupas 22 cilvēki apgūst vismaz 39 dažādus kursus. Rakstu, ka “vismaz”, jo man ir pieejama sākuma izvēļu tabula, bet šajā nedēļā mums ikvienam bija iespēja apmeklēt arī vēl citu kursu nodarbības un tos mainīt, ja nepieciešams. Un zinu, ka daži arī nomainīja.

Piektdienā man ir jāpiedalās 2 nodarbībās: 1 no rīta un attālināti (tātad – varu pieslēgties no mājām), otra ir klātienē pēcpusdienā. Taču papildu jautrību sagādā tas, ka es pati piekritu septembra pirmajās 3 nedēļas nogalēs nolasīt 1 studiju kursu saviem Latvijas maģistrantiem. Un tad nu ir tā: 8.00 sākas un 10.45 man beidzas attālinātā nodarbība kā studentei, tad no 11.00 līdz 14.00 strādāju ar Latvijas studentiem, bet no 15.00 līdz 15.50 man atkal ir pašai jāpiedalās mācībās. Diena paskrien ātri un trakākais laikam ir tas, ka Latvijā studentiem manas nodarbības ir piektdienas vakarā 18.00-21.00 un pēc tam sestdienas rītā 9.00-14.00, bet man tas sestdienas rīts iznāk no 2.00 naktī līdz 7.00 no rīta. Šodien pirmo reizi šādu “krietni pagarināto piektdienu” nostrādāju, tāpēc arī jūtos nogurusi. Bet mierina doma, ka nu jau 1/3 no Latvijas darba izdarīta un vairs tikai 2 šādas trakas nedēļas nogales atlikušas…

Sākuma attēlā redzamajā grafikā var saskaitīt, ka man uz universitāti jādodas 9 reizes nedēļā (ja starp nodarbībām atnāku mājās). Pavisam man ir 5 studiju kursi un mūsu programmas nosacījums ir, ka visi jānokārto sekmīgi. Centīšos, protams.

Ko es mācos? Pirmdienās, trešdienās un piektdienās pa vienai īsai 50 minūšu lekcijai ir kursā “STEM communication” – tur universitātes bakalaura līmeņa topošajiem inženieriem māca, cik svarīgi priekš viņiem ir prast komunicēt, noformēt dažādus dokumentus un tamlīdzīgas lietas. Priekš manis šis kurss tiešā veidā, šķiet, nebūs grūts, bet uzdod daudz darbu un lasīšanas, kas viss prasa laiku. Domāju, ka no šī kaut ko varēšu izmantot savās ar dokumentu pārvaldību saistītajās lekcijās un semināros. Tātad – noderīgs kurss. Šis man ir vienīgais studiju kurss no tādiem, kurus parasti apgūst bakalaura līmeņa (undergraduate) studenti (kā arī – daudzi no mūsu grupas). Visi pārējie ir maģistra līmeņa (graduate) kursi.

Otrdienu un ceturtdienu rīta pusē ir pusotru stundu ilgas nodarbības studiju kursā “Foundations of engineering education” – tajā mūs būtībā māca par “inženieru skolotājiem” – jau bija gan vēsturisks ieskats, gan pārskats par jomas plašumu un kompleksumu… Ir interesanti un ceru, ka lielas grūtības arī šis man nesagādās, jo pati esmu studējusi pedagoģiju. Drīzāk uzzināšu visu ko jaunu – gan “zinātnisko pamatojumu” atsvaidzināšu, gan ASV pieredzi izzināšu. Bildē redzams viens brīdis no lekcijas – ar attēlu par inženierzinātņu daudzveidību un saistību ar citām jomām, kā arī pasniedzēja.

Jā, lekcijās mēs visi esam maskās, bet par to vairāk uzrakstīšu citā reizē

Otrdienu un ceturtdienu pēcpusdienās tāpat pusotras stundas garumā ir kurss “Health information systems“. Jā, tas par veselības informācijas sistēmām, to attīstību, bet to vada biznesa skolas pasniedzējs un viņa akcents uz to, ka “viss ir bizness (maksā naudu), veselība arī. Jautājums tikai – kurš ir maksātājs” man visnotaļ patīk. Būs ko darīt un lasīt, bet šķiet, ka ne pārāk sarežģīti. Ceru, ka šis man kaut kādā veidā noderēs Latvijā, jo šajā jomā viss strauji mainās un attīstās.

Vēlajos un garajos ceturtdienu vakaros es mācos “Transformative applications of health care management“. Arī to vada biznesa skolas pasniedzējs. Papildus pasniedzēja darbam viņam ir arī biznesa konsultanta pieredze, kā arī plašs filozofisks skatījums uz pasauli – interesanti un tā noteikti būs papildu vērtība. Būšot arī virkne vieslektoru – nozares profesionāļu, domāju, ka būs interesanti.

Piektdienu rītos man ir vienīgais attālinātais kurss “System analysis and design” un no tā patlaban esmu sabijusies. Biju cerējusi (jo kursam piesakoties apraksts nebija pieejams), ka tur būs par man tik mīļajām sistēmām kaut kas vispārējs un stratēģisks, bet izrādās, ka tas būs kārtīgs datorpriekšmets – jau nākamreiz ķersimies pie darba ar MS Access un sāksim veidot datubāzes, tad ar tām visu ko darīsim… Jūtu, ka te nu reiz man ies pavisam grūti, jo viss jāsāk praktiski no nulles, bet – no otras puses – tās varētu būt ļoti noderīgas zināšanas.

Nu tā – izstāstījusi savas pirmās nedēļas sajūtas esmu, iedzeršu mazliet kafijas un ķeršos pie kādiem mazākajiem vai vieglākajiem nākamās studiju nedēļas darbiem. Jo visi pasniedzēji brīdināja (un tas ir arī rakstiskā formā), ka konkrētie daudzajiem lielākiem un mazākiem darbiem noteiktie termiņi ir precīzi jāievēro – bez variantiem un kavējumiem, citādi būsšot problēmas ar vērtējumu. Un nākamnedēļ jau virkne termiņu būs klāt…

Dzīvošana jeb stāsts par mūsu māju

Mūsu 22 cilvēku grupa ir sadalīta pa 3 dzīvesvietām: daļa dzīvo universitātes teritorijā, daļa – ārpus universitātes, bet ejamā attālumā no tās. Kā mūs dalīja grupās es nezinu un tas vairs nav būtiski. Visi dzīvojam studentiem domātās rindu mājās. Cik saprotu, tad tiem, kuri dzīvo universitātes teritorijā dzīves apstākļi ir mazliet vienkāršāki, bet toties lielisks skats uz ezeru (viņu māja ir pašā krastā) un universitātes ēkām tā otrā krastā. Viņiem studiju vietas atrodas vistuvāk, dzīves proza – nav jāšķērso neviens lielceļš ar luksoforiem. Bet kādu 5 minūšu gājiens ir vienalga, jo plašumi te ir lieli. Atlikušās 2 grupas mēs dzīvojam apmēram 15 minūšu ātra gājiena attālumā no universitātes un reizēm satiekamies pie pirmā luksofora, jo mums ir jāšķērso 2 ceļi ar 3+ joslām katrā virzienā un reizēm nākas pagaidīt, līdz luksoforā iedegas mums labvēlīgais zaļais – abi ir sarežgītie luksofori ar daudzām nogriešanās variācijām ar atsevišķiem signāliem. Pie luksoforiem mūsu ceļi arī šķiras – daļa dodas pa labi (skatoties no universitātes puses), uz universitātes pārvaldītu studentu dzīvojamo rajonu, bet ārpus universitātes teritorijas.

Mēs 8 cilvēki dodamies taisni/pa kreisi uz Villas on Rensch, kas ir privāti pārvaldīts studentu dzīvojamais rajons (jo universitātes pārvaldītajos neesot pieticis vietu visiem). Un par to mūsējais, kas ir arī mazliet dārgāks (mēs paši nemaksājam, izmaksas sedz projekts), ir arī ar jaunāku aprīkojumu un tā. Īsi sakot – man ir paveicies ar dzīves vietu. Droši, klusi un mierīgi ir visur. Studentu dzīvojamie rajoni ap universitāti ir patiešām milzīgi – sākot no vairākstāvu ēkām, kuras līdzinās mūsu kopmītnēm (to labākajā izpildījumā) – iekšā gan neesmu bijusi, līdz vairāku cenu līmeņu ciematiem ar rindu mājām, kurās dzīvo vai nu pa 2 vai pa 4 vienā sekcijā/dzīvoklī.

Kā mēs dzīvojam? Tuvākie kaimiņi mēs esam 8 cilvēki – aizņemam vienas rindu mājas 2 blakus sekcijas: 4 vīrieši dzīvo 1 sekcijā/dzīvoklī, mēs – 4 dāmas otrā, iekārtojums ir identisks, tikai spoguļattēlā. Bildē redzamas mūsu mājas un tās kreisās puses2 blakus esošās ieejas durvis arī ir mūsu astotniekam piederošās.

Pirmajā stāvā ir dzīvojamā istaba, kas apvienota ar virtuvi, kā arī 1 cilvēka apartaments. Pavisam mūsu “dzīvoklī” ir 4 “apartamenti”: katrai sava istaba + vannas istaba/tualete + ģērbtuves istaba/skapis, katra apartamenta durvis ir aizslēdzamas. Dzīvojamajā istabā ir liels stūra dīvāns un televizora galdiņš (abus mazliet var redzēt bildē, kā arī neredzams istabas gabaliņš ar vēl vienu galdiņu/plauktiņu). Patīkams sīkums ir tas, ka daļa no kontaktligzdām ir aprīkota arī ar 2 USB ligzdām – katrā telpā ir 1 tāda un vairākas parastās, tā ka mūsdienu studentam ar daudzām elektrību prasošām ierīcēm problēmu nav.

Virtuvē ir viss vajdzīgais: galds ar augstajiem krēsliem, ledusskapis, plīts, mikroviļņu krāsns un trauku mazgājamā mašīna. No iepriekšējās grupas mantojām kafijas automātu un ūdens vārāmo kannu, kā arī iepriekšējā attēlā redzamo velosipēdu. Ir tā, ka, projām dodoties, no mājām ir jāizvāc viss “kustamais” un bija lieliski, ka viens no vietējiem latviešiem to visu bija salicis savā garāžā un tagad atkal izdalīja mums atpakaļ. Tā tikām arī pie fēna, jo no Latvijas atvesti tie Amerikā nestrādātu – citi elektrības standarti.

Attēlā pa labi redzamās baltās divviru durvis slēpj lielisko komplektu – veļas mašīnu un žāvētāju. Tie ir milzīgi un ļoti moderni – prieks lietot. Vēl aiz tām ir apkures/ūdenssildāmais katls, kas darbojas automātiski un arī ir katrā apartamentā savs. Protams, ir laba ventilācijas sistēma un regulējams kondicionieris, kurš ziemā nodrošinās siltumu.

Turpat pretī baltajām durvīm ir kāpnes uz otro stāvu, kurā ir 3 praktiski vienādi apartamenti. Es dzīvoju otrajā stāvā. Lūk, kā izskatījās mana istaba ielidošanas vakarā:

Protams, ir arī logs (man ir ticis vislielākais), bet no tā puses es bildēju, lai drusku ietvertu arī tualeti/vannas istabu. Jā, mums ir arī vannas katrai, bet vēl nav dušas aizkara, kas sagādā nelielu jautrību un krietni slapju grīdu mazgājoties. Uzreiz nākamajā dienā pēc ielidošanas devāmies uz Walmart sapirkt dažādus praktiskus “kustamos” sīkumus, kas nepaliek pēc iepriekšējiem iemītniekiem un liels bija mūsu pārsteigums Walmartā ieraugot rindu rindas ar tukšiem plauktiem tieši šo preču nodaļā. Nu jā, ja puslīdz vienlaikus iebrauc ap 30 tūkstošiem studentu, tad pat Walmartu var izpirkt tukšu… Tad nu pasūtījām dušas aizkarus un vēl šo to (jā, arī trauku mazgājamais līdzeklis nelielos iepakojumos bija izpirkts un vēl virkne līdzīgu lietu) Amazon (tur laikam gan nekas nekad nebeidzas) un šīs nedēļas nogalē (tiek solīts, ka svētdien) gaidām piegādi. Tad nākamnedēļ varēsim dušoties ar plašu atvēzienu. 🙂

Tieši pretī augšējā attēlā redzamajām vannas istabas durvīm ir ieeja ģērbtuvē – tā ir patiesi ērta un plaša. Pielieku sākuma bildi, nu jau tur ir mazliet manu drēbju, bet vienalga vēl ļoti tukša – šoreiz atlidoju ar ļoti mazu drēbju krājumu, jo zinu, ka te uz vietas iepirkšos daudz lētāk un kvalitatīvākas lietas, nekā Latvijā.

Priekš īpaši ziņkārīgajiem pielieku saiti uz foto galeriju, ko nosaucu par Rensch villas – tur ir dažādas bildes gan no ciemata, gan no mūsu mājiņas un, iespējams, galeriju laika gaitā vēl papildināšu, jo vēl jau viss nav parādīts un izstāstīts. 🙂