Uzāķētie (mēs)

Tikai nesapriecājieties, es nesākšu rakstīt katru dienu vai pat divreiz dienā 🙂 , tas patlaban tikai izņēmuma kārtā sanāca. Un šis arī nebūs mans parastais raksts par piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Par ko tad?

Laikam var teikt, ka mana uzturēšanās šeit sastāv no kādām 2,3 daļām: studijas ir viens, dzīvošana un ekskursijas – divi, un tad tas 0,3 paliek visādām papildu gudrībām. Esmu jau iepriekš rakstījusi, ka esmu piedalījusies vairākos Zoom un īstos pasākumos ārpus tiešā studiju procesa, par kuriem informācija saņemta caur BU vai vēl kaut kā citādi (kādā no maniem specifiskajiem e-pastiem). Apmēram tādā veidā pie jums jau nonāca īsais video – intervija ar bijušo tenisisti Venusu Viljamsu un šis būs līdzīgs gadījums tikai ar pusstundu garu video.

Tas pats uzņēmums tagad man ik pa brīdim sūta dažādu bezmaksas Zoom pasākumu un video uzaicinājumus, ne visus noskatos, bet dažreiz gadās kaut kas īpaši izcils. Šis video ir 24 minūšu garumā – Nirs Eijals stāsta par savu grāmatu Uzāķētie (Hooked – citādi to nevaru iztulkot) jeb How to build habit forming products ar reāliem piemēriem no dzīves.

Noderēs arī visiem tiem, kuri netaisās neko piedāvāt citiem, bet paši mīl ieskatīties Instagram, Facebook, vai kaut vai ss.lv. Ir super interesanti – par to, kā mēs visi (jā, lai cik nepatīkami to atzīt) esam uzāķēti/piesaistīti dažādiem ikdienā it kā nepieciešamiem servisiem, kā tiek veidoti mūsu paradumi (bet mēs domājām, ka paši tos veidojam vai pārveidojam)…

Angļu valoda nav sarežģīta, pēc maza sākuma gabaliņa kur ir tikai autora runājošā galva, seko stāsts ar lieliskām slaidu ilustrācijām. Atrodiet tās 24 minūtes un nenožēlosiet. Man šis likās tik noderīgs, ka nopirku pat šo (un nākamo) viņa grāmatu. Elektroniskā formā, protams. 🙂

Niagāra – no viena gala līdz otram

Jau iepriekš esmu rakstījusi, ka Niagāra nav gara upe – tikai 58 km, bet interesanta ar to, ka iztek no viena milzu ezera (Erie, Bufalo pilsētas teritorijā) un ietek otrā apmēram tikpat milzīgā (es tagad zinu – pretējo krastu redzēt nevar) – Ontario ezerā. Un šajos 58 km Niagāra pamanās nokrist 99 metrus, no kā lielākā daļa, protams, ir slavenie Niagāras ūdenskritumi.

Šādi Niagāra izskatās no kosmosa: ar 1 lielu un daudzām mazām salām, kā arī 2 milzu HES ūdenskrātuvēm (katra savā pusē – 1 ASV un otra Kanādas). Niagāra sākas apakšā (Bufalo ir pa labi). Kreisajā pusē visu laiku Kanāda, jo Niagāra ir robežupe visā tās garumā

Bet šī stāsta pamatā, protams, atkal ir ekskursijas brauciens. Tā bija ASV Pateicības diena, kad visur viss ir slēgts. Ui, cik daudzos stilīgos krodziņos mēs nepaēdām – jo tie bija ciet. 😦 Laiks arī nebija diezko jauks, bet galvu izvēdināt vajadzēja un nomas mašīna uz vairākām dienām paņemta bija – nevar tak ļaut tai tā vienkārši stāvēt pie mājas, vai ne? 🙂

Te mols vēl ir Niagārā, bet priekšā – Erie ezers – Niagāras sākums. Jā, Niagāra nesākas kā mazs strautiņš…

Kaut kad lekcijās viena pasniedzēja bija ieminējusies, ka viņas mīļākā vieta Bufalo ir Broderika parka pastaigu mols – tas sākas salas galā, nodala upi no mākslīgi veidota kanāla, ir ļoti garš un iestiepjas Erie ezerā. Tad no nolēmām turp aizbraukt. Vējš pūta krietni, bet mēs bijām pareizi saģērbušies, lietus tajā brīdī nelija, tad nu skaisti un fotografēdami pagājāmies pa molu.

Kaut vairums koku jau ir bez lapām, daži vēl spītīgi turas – fotogalerijā būs vairāk lapainu bilžu

Tālāk mūsu plāns bija apskatīt pie Niagāras ūdenskritumiem vietas, kurās vēl nebijām bijuši vai visi nebija bijuši. Sākām ar Trīs māsu salām (tās ir 3) tieši virs ūdenskrituma – mazas jaukas saliņas ko savieno glīti tiltiņi, upe visā tās plašumā, skaļumā un varenībā… Jau atkal bija iespaidīgi (būs arī diezgan liela fotogalerija).

Mans marsieša tērps (patiesībā – superīga Timberland lietu un vēju aizturoša jaka), jo jau līņāja un pūta stiprs vējs, apmēram +2 grādi…

Jau iepriekš esmu sajūsminājusies par Niagāras ūdens krāsu – tas ir tik koši zili-zaļš (atkarīgs arī no gaismas), ka paskatījos vikipēdijā, kur, protams, ir atbilde uz šo jautājumu: unikālo krāsu veidojot ūdenī izšķīdušie sāļi un klinšu milti (rock flour), jo Niagāra ir strauja, tek pa salīdzinoši mīkstiem iežiem, nu tad tos krietni samaļot savā ceļā.

Fantastiskā ūdens krāsa un Niagāras pilsēta Kanādas pusē – esam jau zemāk par ūdenskritumiem (bildes augšpusē tos mazliet var redzēt)

Tā nu braucām gar Niagāru uz leju, ik pa brīdim kādā skaistā vietā apstājoties un pafotografējot. Interesanta vieta ir satelītkartē redzamās HESu ūdenskrātuves Niagāras abos krastos. Jo, tā kā šejienes ieži ir salīdzinoši mīksti, Niagāras ūdenskritums pēdējo 14 tūkstošu (ir pareizi) gadu laikā esot pavirzījies 11 km uz augšu, jo upe pati iznīcina klintis, no kurām krīt lejā. Tad nu ap 1920.gadu, lai paglābtu ūdenskritumu un pelnītu naudu ar tūristiem, šis process ir būtībā apturēts, 2/3 ūdens pirms ūdenskritumiem novirzot uz HESu ūdenskrātuvēm. Kanādas pusē tas notiek pa speciālu kanālu (satelītkartē var redzēt, ja kārtīgi ieskatās), bet ASV pusē vēl interesantāk – pa pazemes kanālu. Un tad, jau zem ūdenskritumiem pa abiem praktiski viens otram pretī novietotajiem HESiem tās 2/3 ūdens atgriežas upē. Gan šajā, gan arī iepriekšējā (Niagāra 2) fotogalerijā kaut ko no HESiem var redzēt, tuvumā tiem gan netikām, jo, kā jau Pateicības dienā – viss bija slēgts. 😦

Pāreja pāri šosejai – no HES muzeja apmeklētāju stāvlaukuma uz pašu muzeju, kurš internetā pētot izskatījās ļoti interesants, mūsdienīgs un interaktīvs…

Turpat tālāk ceļa malā bija stilīgā Niagāras Universitāte – tā ir neliela privāta augstskola, bet ļoti labi uzturēta, ar gaišām un modernām klasisko universitāšu stila ēkām (BU ēkas ir monstrozākas un tumšas, protams, arī atšķirība studentu skaitā ir vismaz par vienu galā pieliktu nulli BU labā…). Tā kā arī studenti bija brīvdienās, kārtīgi pabraukājāmies pa tās teritoriju, bet bildēju maz, jo tajā brīdī lija lietus.

Un pēc pavisam maza brīža jau bijām klāt arī pie Niagāras ietekas Ontario ezerā. Atzīšos gan, ka tieši pašu ieteku neredzējām. Ietekas vietā, protams, ir vēsturiskie nocietinājumi – forts, kurā tagad iekārtots muzejs. Kartē bijām izpētījuši, ka tur ir liels skaists parks, taču iekšā netikām, jo tas bija nožogots – ieeja caur muzeju, kurš tajā dienā slēgts… 😦 Uz šo nebijām gatavi, bet neko darīt.

Stilīgi smaidīgs moments – augšējā attēlā redzat fragmentiņu no muzeja ēkas, bet apakšējā – muzeja tualeti. Uzmanības pārbaude: kādēļ to fotografēju?

Puspunkta vērta atbilde – jau iepriekš man ir bijušas tualešu galerijas. 🙂 Bet šoreiz īstais iemesls ir cits: rūpīgi ieskatoties ir redzams, ka tā nav normāla ēka, bet gan liela izmēra auto piekabe, kas te novietota un aplīmēta ar apmēram tādu āra tapeti, kāda ir muzeja siena. Kā redzam, var arī tā. Pastaigājām pa teritoriju līdz žogam, apskatījām stilīgo vēsturisko bāku (būs fotogalerijā) un devāmies tālāk.

Leikvudas pils (Lakewood Castle) Ontario ezera krastā

Monstrozi skaisto salīdzinoši nesen uzbūvēto pili kartē bija atradis viens no kolēģiem – braucām to apskatīt. Šobrīd (izskatās, ka vismaz kopš Covid sākuma, tātad – jau pāris gadus) tur nenotiek nekas – tāda pamestas un drusku nolaistas greznības sajūta. Nav pilnīgi neviena uzraksta vai norādes – ne par to, kas tur ir, ne ka drīkst vai nedrīkst tur braukt vai staigāt. Mēs tad nu izlikāmies kārtīgi biezādaini un gan ēkai apkārt apgājām, gan līdz Ontario ezeram nogājām, apskatot privāto pludmali un piestātni – tur milzu darbs un resursi ieguldīti. Tagad, šo rakstot, internetā atradu bildes no milzīgiem skaistiem pasākumiem (pārsvarā izskatās pēc kāzām), kas pilī un tās teritorijā tikuši rīkoti.

Skats uz Ontario ezeru no Leikvudas pils – pretējo krastu nevar redzēt, kaut šeit ezers vēl ir diezgan šaurs (tas ir garens virzienā no kreisās puses uz labo)

Kad nu bijām šo vietu apskatījuši, pulkstenis tuvojās četriem pēcpusdienā, sāka krēslot un bija skaidrs, ka jādodas atceļā. Ar ēšanu saistītu bilžu nav, īsumā uzrakstīšu, kā mums gāja. Jau no kādiem vieniem sākām skatīties, kur varētu feini papusdienot. Paldies visiem ēdinātājiem, kuri internetā bija godīgi ierakstījuši, ka šodien nestrādā. Bet mūsu ceļā vai izmetot nelielus līkumiņus bija kādi 5 feini krodziņi, kuri to nebija izdarījuši – tad nu izsalkuši un cerību pilni piebraucām, konstatējām ka nestrādā un devāmies tālāk. Vienā brīdī bijām spiesti secināt, ka strādā tikai tādi kā McDonalds un Tim Hortons (un arī ne visi). Sākumā bijām lepni – Hortonā neiesim, tie mums ir visapkārt, pameklēsim ko citu. Kad nu pulkstenis bija pāri četriem un jau krietni gribējās ēst, sākām pēc kartes apmeklēt Hortonus… Ha! Tagad izrādījās, ka tie ir nupat nesen slēgti vai arī šodien nav strādājuši un arī to nav norādījuši internetā… Kad nu pavisam apnika, nospriedām, ka saņemsimies – līdz mājām pusstundas brauciens, iztiksim! Un, protams, tad ceļa malā pamanījām vienu strādājošu picēriju! Apstājāmies, pasūtījām picu un ar lielu sajūsmu vēl gluži karstu notiesājām. Esot tagad Amerikā picu esmu ēdusi kādas 4 reizes, katru reizi atšķirīgu no maizes/pamatnes viedokļa, bet visas ir bijušas ļoti garšīgas (protams, arī bagātīgais pildījums to ietekmē).

Bonuss automīļiem – Niagāras pilsētā gājām garām lecīgi skaistajam jaunākajam Corvette modelim

Ja bija izturība izlasīt šo visu, tad saite uz fotogaleriju ir godam nopelnīta – izbaudiet, bet vēlreiz brīdinu, ka bilžu ir diezgan daudz. Dīvainais izstrādājums pirmajā bildē ir paceļamais tilts uz Broderika salu. 🙂

Pa drusciņai visādas kultūras

Kad nav tad nav, un – kad ir, tad ir! Nu tieši tā, kā man ar kultūras pasākumiem. Atskaitīšos par intensīvo nedēļu – kultūras ziņā intensīvo, studijās viss pa vecam – lekcijas, darbi, grupu darbi lasīšana… – nekā dikti interesanti aprakstāma.

Mana intensīvā kultūras nedēļa bija no 17. līdz 22.novembrim, bet iesākās jau agrāk – novembra sākumā, kad e-pastā saņēmām ziņu no UB Inženieru fakultātes (zem tās mēs skaitāmies) absolventu kluba – ka viņi aicina uz pasākumu – kopīgu kino skatīšanos un dažiem vārdiem, ko absolventi grib pateikt studentiem.

Nu ko, protams, iespēja jāizmanto. Sākumā sabiedēja atruna, ka transports netiek nodrošināts – izklausās slikti. Bet tad paskatījos kartē – izrādījās, ka kino atrodas 7 minūšu gājienā no mūsu mājām! Protams, jāiet. Kino biļetes par speciālu cenu – 7 dolāri, plus ziedojums Absolventu klubam jauno programmētāju apmācībai. Rezultātā es tagad esmu UB labvēle – ziedoju nelielu summu (lielāku par biļetes cenu). 🙂

Kas par filmu – pavisam nesen iznākusī Eternals – redzu, ka to rāda arī Latvijā. Sižetu nepārstāstīšu, bet ielieku oficiālo kacekli tepat lejāk. Man patika – biju izpildījusi mājasdarbu: izlasījusi par ko ir filma, iepazinusies ar mazajiem video par galvenajiem varoņiem, ko filmas autori piedāvā. Tad nu varu teikt – skaista pasaku filma un pat ar dziļāku domu nekā biju gaidījusi, ko izbaudīju uz lielā ekrāna. Iesaku visiem, kuriem nav iebildumu pret fantastikas filmām, jo ir filmēts ar plašu vērienu, skaisti un ir labi aktieri…

Jā, man patīk labas filmas uz lielā ekrāna, noteikti neesmu no tiem, kuri tās var skatīties telefonā, planšetē vai klēpjdatorā. Un galu galā, uz kino nebiju bijusi kopš Covid sākuma – diezgan sen.

Kā kinoteātris? Nekā īpaša tagad, kad labie kinīši arī Latvijā jau ir kādu laiku. Konkrētais nav izvietots tirdzniecības centrā, bet ir arī tajos. Vairākas zāles, dažāda lieluma, mūsu seanss bija apmēram 60-vietīgā – viss ļoti ērti, nolaižamie krēsli, kas būtībā ir tādi kā regulējami 2-vietīgi dīvāniņi, ja paceļ vidējo roku balstu, bet ja blakus sēž svešinieki, tad balsts norobežo. Ērtā lieta – regulējamais/paceļamais kāju balsts. Garā filmā tiešām labi.

Protams, ir popkorns un visādas uzkodas, plus n-to veidu kolas. Paskatījos kolēģim pār plecu – zero kolai vien bija ap 10 garšu versijas. Man joprojām kino kaut kā neiet kopā ar ēšanu un dzeršanu, tāpēc atturējos. Ā, viena lieta gan – ASV ēdieniem un dzērieniem ir jānorāda kaloriju daudzums, tad nu ievēroju – lielajā parastajā kolā ir 1000 (!!!) kaloriju – ja to paņem, tad varētu kādu pusotru vai divas dienas neēst vispār. 🙂

Un kāds tad bija pats inženieru pasākums? Jāsaka – mīlīgi īss – bija atnākuši 3 dažādu gadu absolventi, drusciņ pajokojās, drusciņ pastāstīja kādus ieteikumus no savas pieredzes – kopā kādas 20 minūtes un tad filma. Pēc filmas, ārā ejot es pamanīju dažus no runātājiem un piegāju tāpat vien papļāpāt (ārā bija lietains un steigas nekādas) – tas bija feini. Viens izrādījās bija kādu laiku strādājis Maskavā (pasen), Rīgā nebija bijis, bet bija dzirdējis, ka uz Rīgu/Latviju visi brauc atpūsties. No mūsējiem mēs bijām kādi 5, tad nu pulciņā ar vecajiem inženeriem drusku papļāpājām un šķīrāmies.

Kā jau redzat, dažas kinoteātra bildes ir un nez kādēļ biju nobildējusi arī šo plakātu (ne Eternals, ne kādu citu).

Domāju, ka esmu redzējusi visas Bonda filmas ar Danielu Kreigu – ja neiet dziļu jēgu meklēt (jā, Eternals tās bija krietni vairāk), bet vienkārši Bonda filmu stilu, tad ir labi. No mūsējiem dzirdēju, ka dažos kinoteātros šeit to vairs nerāda, sapratu, ka nezinu kā būs, kad atgriezīšos Latvijā un tad nu meklēju seansu sarakstu mūsu mājas kinoteātrī. Par laimi, to vēl rāda, bet aizvien mazākā seansu skaitā. Atradu arī, ka uz dienas seansiem biļetes ir par 30% lētākas un sapratu, ka ir jāiet. Ja darbdienās tajā laikā man ir lekcijas, tad paliek tikai svētdiena. Domāts – darīts, un tā svētdien 21.novembrī viena pati gāju uz Bondu par 8,5 dolāriem. Bija bondīgi labi – filmas autoriem izdomas netrūkst. Protams, bija arī amerikāņu klasika – labais viens pats baltā kreklā (labi redzams) ar mazu pistolīti neievainots atšaudās no ar automātiem bruņota slikto bara…, bet tas jau ierasti. Vienalga iesaku, jo vairāk tādēļ, ka runā, ka Kreigam šis esot pēdējais Bonds. Un – lai nebūtu divi filmu kacekļi vienā rakstā, pielieku mazu video ar filmas motīva dziesmu – tiešām skaista un kaut ko no filmas jau arī parāda.

Protams, kāds jau drīkst arī saviebties, ka filmas jau nemaz nav īsta kultūra un no sevišķi šādas… Nestrīdēšos. Tikai uzrakstu, ka pa vidu filmām bija arī īstā kultūra – jau atkal ar mūsu labvēles vijolnieces Ingas palīdzību bija brīvbiļetes uz koncertu Bufalo Filharmonijā. Kas programmā? Dvorak Suite in A major, Barber Violin Concerto, Gershwin American in Paris, Frank 3 Latin American Dances.

Arī šeit biju izdarījusi mājasdarbu – paskatījusies informāciju un mazliet arī video gan par pašu mūziku un tās autoriem, gan par izpildītājiem, tālab apmēram zināju, kas gaidāms. Šoreiz bija gan slavens viesdiriģents, gan tikpat slavens viesvijolnieks, kurš esot spēlējis vienu no autentiskajām Stradivāri vijolēm (nepārbaudīju, tā bija rakstīts programmiņā). Geršvina slavenā darba fragmentus biju dzirdējusi, bet viss kopā protams ir super – tāds gaumīgs muzikālais huligāns, ne jau velti tik slavens. Līdzīgs – drīzāk vieglā mūzika nevis klasiskā – man šķita arī Dvoržāka darbs. Tā īsti man sirdī iekrita Bārbers (jeb lieliskais viesvijolnieka sniegums?). Pēc koncerta uz mirkli satikāmies ar Ingu un viņa atzinās, ka pašai arī no šiem Bārbers esot vistuvākais. Pārējiem kolēģiem (bijām četratā – pilns Uber auto) citi bija vairāk patikuši. Bet tieši ar to jau jauktie koncerti ir labi.

Un kas vēl? Tā nosacīti kultūrai pieskaitīšu arī pirmdienas vakaru: pēc jaukās Daniela un Sandras vadītās ekskursijas par Bufalo (par to jau iepriekš rakstīju), Daniels uzaicināja uz vakarēšanu viņa mājas dārzā. Protams, atteikties nevar un tad nu 5 cilvēku sastāvā pirmdienas 22.novembra vakarā devāmies pie Daniela. Laiks gan bija nejauki auksts, bet siltās uzkodas, karstvīns un kafija mūs kaut cik siltus uzturēja. Bija arī Sandra, tad nu pļāpājām gan angliski, gan latviski par visādām inteliģentām lietām – sākot ar arhitektūru (jo Daniels un Sandra ir arhitekti, plus Daniels ir uzrakstījis grāmatu par padomju laika arhitektūru Baltijas valstīs – to pašķirstījām) un beidzot ar to, kas mums patīk Bufalo un ASV vispār, kā arī – kādu iespaidu uz Danielu atstājusi Baltija, jo viņš diezgan daudz laika ir pavadījis projektos Tallinā, plus bijis arī virknē Latvijas un Lietuvas pilsētu. Vienojāmies, ka mēģināsim vēl vienu tikšanos saplānot – pie Daniela UB Arhitektūras fakultātē un pie viena mazu ekskursiju pa UB Dienvidu kampusu. Redzēs kā būs ar laiku – gan kalendāro, gan klimatisko, jo auksti-vējaini-lietainās dienas šeit ir ļoti nepatīkamas (bet par laimi tās nedominē). Tiesa gan, siltais laiks ir projām un gaisa temperatūra patlaban te ir līdzīga kā Latvijā – naktīs mazliet zem nulles, pa dienu – mazliet virs, bet līdz +10 netiekam. 😦

Latvieši nepadodas!

Universitātes teritorijā diezgan centrālā vietā – pie Student Union – ēkas kurā ir daudz ēstuvju, pasākumu vietu un vienkārši atpūtas un mācīšanās vietu studentiem, kopš 2020.gada vasaras ir krāsojamais bullis. Tā ir vieta, kur ikviens jebkurā laikā var izpausties kā vien grib, bulli pārkrāsojot, aprakstot… Ik pa brīdim garām ejot tas ir visādā izskatā redzēts un, piemēram, 17.novembrī izskatījās šādi:

Iepriekšējās rudens grupas studenti mūs painformēja, ka uz 18.novembri viņi bulli bija nokrāsojuši Latvijas karoga krāsās un arī mums bija skaidrs, ka kaut reizi ar bulli kaut kas ir jāizdara un 18.novembris ir īsti piemērots. Domāts – darīts, tika apspriestas un saskaņotas idejas, sataisītas sagataves, nopirkti krāsas baloniņi un 17.novembra desmitos vakarā darbs pie buļļa pārkrāsošanas sākās. Vakars bija daļēji brīnišķīgs – ārā plus 18 grādi (desmitos vakarā!).. – kādēļ daļēji? Tāpēc, ka – labākajās Bufalo tradīcijās – pūta nu ļoti stiprs vējš un mēs jau smējāmies, ka trešdaļa no pūšamās krāsas krāsoja gaisu… Bet nu labi, nebija vēl ne pusnakts, kad bullis un daļa no mūsu grupas no tā izskatījās šādi:

Apskatiet apģērbus – tie atspoguļo šejienes strauji mainīgo temperatūru: kreisajā pusē viens ir T-kreklā (un šortos, kurus gan neredz), labajā pusē ir jakas un pat pāris cepures. Es šoreiz tā pa vidu – vējjakā 🙂

Nu ko, tā kā ceturtdienas rītā mums visiem ir lekcijas, lepni un priecīgi devāmies mājās. Es vienas savas darba grupas meitenēm (amerikānietēm un indietēm) biju pieteikusi, lai 18.novembrī noteikti apskata bulli – ka būs skaists. BET! 18.novembrī pēc astoņiem no rīta no sava kolēģa WhatsApp-ā saņēmām šādu bildi:

Tad nu visas emocijas gāja pa gaisu un arī lekcijās nosēdēt nebija viegli! Tikai pusnaktī pabeigts skaistais (vismaz mums tā joprojām liekas) darbs un jau agri no rīta bullis izskatās pavisam citādi… Bet vispār jau neviens neko pārkāpis nav – buļļa krāsošanai nekādu noteikumu un krāsojuma aizsardzības nav. Labi, ka mums nav ne jausmas kurš to izdarīja…

Bet, kā jau virsraksts vēsta, latvieši nepadodas – 18.novembra vakarā, kad man pēc deviņiem beidzās nodarbības (jā, ceturtdienu vakari man ir gari, jo tad ir lekcijas kopā ar šejienes maģistrantiem vakarniekiem), bullis izskatījās šādi:

Kā jums patīk mans apģērbs? – ir nākamais vakars, ārā plus 3 grādi un mežonīgs auksts vējš

Jā, apņēmīgie mūsējie pa dienu saņēmās, saorganizējās vēlreiz un vakarā vēlreiz pārkrāsoja bulli! Šo rakstu 19.novembra rītā ap deviņiem, jo man negaidīti pārcēla 1 lekciju un vēl nekādu ziņu par buļļa izskatu mūsu WhatsAppā nav, pati uz UB iešu ap trijiem – tad jau redzēs kā bullis izskatīsies.

18.novembra vakara noslēgums mūsu grupai bija dažāds – kamēr es un vēl viena kolēģe, kurai arī ir šis kurss, rātni mācījāmies, liela daļa mūsējo saorganizējās uz latvisku vakarēšanu. Esot bijis labi.

Dienā mūsu mājas ieeja arī tika tematiski noformēta (abās durvīs dzīvo mūsu grupas cilvēki).

Tāds nu mums šoreiz patriotiskais stāsts un pie viena – novēloti 18.novembra sveicieni visiem šī emuāra lasītājiem.

Balti šokolādīgā sestdiena

Atkal viena nedēļa aizskrējusi un nekādu dižu jaunumu nav – joprojām turpinās trakā mācīšanās ar maziem elpas atvilkšanas un paslinkošanas brīžiem pa vidu. Tiesa gan, mazus pārsteigumus te sagādā daba. Lūk, šādu sestdienas rītu, piemēram:

Jā, te viss ir pa nopietnam: ja saule, tad saule un silts ilgi. Ja līst – tad stipri, sirsnīgi un rupjām lāsēm. Un ja snieg, tad arī no sirds – ar lielām pikām. Patlaban dzīvojam diezgan trakos kontrastos – tajā pat nedēļā pāris dienas ir plus 16, un tad jau uzreiz pāris sniegainas dienas ar ietvēm, kas superbagātīgi ar tīru rupju sāli nokaisītas. Tad atkal plus 16 un atkal pāris sniega dienas. Tā sniegaini pamodāmies sestdienas rītā un, piekritīsiet – sniegs sarkanās lapās izskatās ļoti labi, vai ne? Tepat lejā pielikšu saiti uz mazu fotogaleriju, kur vēl dažas sniegainas bildes ir. Jā, arī šodien – pirmdien – pamodāmies sniegā (naktī uz dažām stundām bija pazudusi elektrība, sniga ļoti stipri un gandrīz burtiskā nozīmē – ar pikām), bet pēcpusdienā jau ir nokusis (kādi +5 grādi) un parīt atkal sola plus 16…

Ko darīt tādā sniegainā sestdienā? No rīta atkal čakli mācījos (iesniedzu 2 vidēji lielus mājasdarbus) un tad sapratu, ka galva jāizvēdina un kājas jāizkustina. Tā kā sniegs jau bija nokusis un mani tuvākie kolēģi kur nu kurš aizdevušies, tad ņēmu velo un viena pati aizbraucu uz jau sen noskatītu vietu – saldumu kafejnīcu. Jā, jā – tur tiešām nekā nesalda nav, ir tikai kūkas, pankūkas, vafeles, mājas saldējums… Ne jau velti nosaukums ir Saldā dzīve. 🙂

Biju tur ap pusdienlaiku – ap vieniem, bet kafejnīca bija pārsteidzoši tukša. Vai tiešām amerikāņi tik stipri sākuši par slaidumu rūpēties? Nezinu. Bet man izmēģināt vajadzēja. Ieskatos ēdienkartē – briesmīgi augstas cenas: pankūkas vai beļģu vafeles ar kaut ko – kādi 15$. Likās – traki. Tiesa gan, kad vēlāk redzēju cik milzīgs ir šķīvis (vismaz 30-40 cm diametrā) kas ar lielu kaudzi piekrauts ar milzīgu vafeli/pankūku un tad torņveidīgi vēl apkrauts ar ogām, mērcēm, putukrējumu un saldējumu…, tad sapratu, ka dārgi tas nav noteikti. Bet – kas to var apēst? Redzēju kā trīs milzīgās porcijas tika aiznestas trim tieviņām aziātu izcelsmes jaunkundzēm. Vai/kā viņas tika galā, to neredzēju, jo biju jau projām.

Ko es izvēlējos? Vēl jau par to porciju lielumu nezināju, skatījos uz cenām. Kafija arī: izskatās, ka varētu būt laba, jo tika piedāvāta gan espresso, gan late un kapučino (gan amerikano, protams, bet tā jau nav kafija mūsu izpratnē), bet arī – cena 5$. Skopule manī saskaitīja – sanāk ap 20$ – par tādu naudu jau lielu steiku ar piedevām var dabūt…

Nu tad meklēju vien tālāk un ēdienkartes apakšējā stūrītī atradu labas cenas piedāvājumu – kūka kopā ar jebkuru no labajām kafijām par 13,99. Nu, tas tomēr nav 20$, izlēmu palikt pie šī. Bet kuru no kūkām? Vitrīnā redzamas dažādas, arī 2 veidu siera kūkas, plus arī pie mums pazīstamais sarkanais velvets, plus šokolādes kūka… Tā kā jau biju kārtīgi izsalkusi, izvēlējos lielo šokolādes kūku (par visu naudu, protams) un kapučīno. Tika atnesta arī liela glāze ar ledusūdeni. Ķēros klāt.

Attēlā tīšām pieliku roku – lai var redzēt kūkas grandiozo izmēru, tā blakus ir parastā (otrā ēdena, nevis deserta) dakšina

Gan kafija, gan kūka bija ļoti labas. Bet nu tas kūkas izmērs! Ar kaunu jāatzīstas – lai kā cīnījos, tomēr nevarēju visu notiesāt. Kafija beidzās, ūdens beidzās un spēki arī… Pārpalikums gan nebija tik liels, lai prasītu kastīti un nestu mājās (tas šeit ir pilnīgi normāli) – atstāju uz šķīvja.

Pēc tādas pieēšanās izgāju mazu aplīti pa tuvējiem veikaliem (daudz naudas gan neiztērējot) un braucu atpakaļ mājās – mācīties, protams.

Tas šoreiz arī viss, pielieku saiti uz mazu fotogaleriju: mazliet sniega un neliels ieskats saldumu kafejnīcā.

Atpakaļejošas, bet diezgan svaigas Bufalo ziņas

Kā jau ziņās – sākšu ar jaunāko. Gan Ņujorkas štatā kopumā, gan mūsu universitātē ar Covid lietām sokas diezgan labi – šādi tādi ierobežojumi un/vai prasības tiek mīkstināti. Piemēram, no 1.novembra mums vairs nav jāpilda ikdienas veselības apliecinājums – lasīju, ka tāds Latvijā pēc 15.novembra būs jāpilda tiem, kuri gribēs strādāt klātienē. Mums tas bija elektronisks – diezgan ērti saklikšķināms. Iekštelpās gan maskās staigājam joprojām. Runā, ka patlaban šeit esot diezgan augsta saslimstība ar gripu (viena priekšmeta pasniedzēja saīsināja attālināto lekciju, jo slikti jūtoties, esot tajā nedēļā 3x testēta un Covid negatīva visas reizes; arī studentu bija mazāk kā parasti… – tātad varbūt tiešām kaut kas nejauks te klejo). Tad nu nolēmu, ka, kamēr pati jūtos lieliski, ir jāizmanto UB piedāvātā iespēja bez maksas saņemt universālo gripas vakcīnu – pret 4 šeit populārākajiem veidiem. Nu tas ir izdarīts, jo slimot gan negribas nemaz!

Laimīgs cilvēks skaistā rudens dienā – 8.novembris (fonā, protams, UB ēkas)

Pēc nejauki aukstās pagājušās nedēļas, kad sagaidījām arī mazliet slapja sniega, tās nogale (sestdiena un svētdiena) bija vizuāli jaukas (saulains), bet ne ļoti siltas – ap 10 grādiem. Taču pirmdiena atnāca vispār superīga – ar plus 16 un sauli… Tad nu bija skaidrs, ka jaukais laiks starp un ap lekcijām ir maksimāli jāizmanto. Es gan izbraucu līkumiņu ar velo, gan no dienas vidus lekcijas nācu mājās ar lielo skaisto līkumu – cauri parkveidīgai apkārtnei un kārtējo reizi tīksminājos par skaistajām rudens krāsām. Esmu iesākusi (un vēl papildināšu) fotogaleriju, kuru nosaucu vienkārši – daba. Tie, kuri grib, var gan tagad, gan kaut kad vēlāk tajā ieskatīties – te ir saite no dažādiem brīžiem dažādos gadalaikos, kuri nav iekļuvuši tematiskajās fotogalerijās. Bildes ir hronoloģiskā secībā – sākas ar sākuma dienām šeit un pamazām iet uz priekšu.

Ko darīju svētdien? Pārsvarā laikam mācījos, izbraucu tikai kādu aplīti ar velo pa vidu, lai izvēdinātos. Bija skaisti, bet pavēss un vējains, labi, ka biju uzlikusi galvas lenti, kas nosedz arī ausis.

Sestdiena bija viena no tām retajām dienām, kad biju principā izlēmusi, ka nemācīšos neko un nemaz! Un tā arī varonīgi noturējos. 🙂 Dienas lielāko daļu aizņēma ļoti patīkams un interesants pasākums – ekskursija pa Bufalo pilsētas centru (ja salīdzinātu ar Rīgu, mēs dzīvojam un mācāmies apmēram Ķekavā un Bufalo es tā īsti bijusi nebiju). To saorganizēja viena mūsu grupas biedre, kurai ir pazīstams arhitektūras profesors, kurš bijis Baltijā Fulbrait programmā. Un viņš savukārt palīgā paaicināja latvieti Sandru – arhitekti pēc izglītības, bet kura māca interjera dizainu kādā no šejienes koledžām. Protams, ka bija jābūt un bija lieliski. Sapulcējāmies bariņš interesentu (2 mašīnas lai ir kā mērvienība, šoreiz tas bija Lyft, jo bija lētāks) un devāmies ceļā. Pa pilsētu, protams, staigājām kājām.

Ēka, kuru rotā pat divas (!) Brīvības statujas. Tas nekas, ka mazākas nekā Ņujorkā…

Ko redzējām un uzzinājām? Jāsāk jau laikam tomēr ar vikipēdiju: Bufalo ir otrā lielākā Ņujorkas štata pilsēta (uzminiet nu, kura ir lielākā? – vai ne tā kuras vārdā štats nosaukts? 🙂 un pēc lieluma 90-tajā vietā ASV. Pilsētā esot ap 280 tūkstošiem iedzīvotāju un kopā ar metropolitan area (tātad – arī tādām piepilsētām kā Amhērsta, kur es patlaban dzīvoju) iznākot pat 1,1 miljons. Nav slikti.

Skats uz vienu no teātru ēkām, dienā redzējām arī krietnu rindu pie ieejas pirms izrādes sākuma

Saulainajā sestdienā pilsēta izskatījās tīra, glīta un tukša. Jā, arī Bufalo notiekot tas pats, kas daudzkur (arī Rīgā), ka cilvēki no centra pārceļas dzīvot uz piepilsētu, arī lielie tirdzniecības centri ir ārpusē… Pilsētā paliek administratīvā dzīve, kultūra (teātri esot pat vairāki un labi, par Filharmoniju rakstīju jau iepriekš), 2 profesionālā sporta komandas (par hokeju, Bufalo Sabres un Zemgu Girgensonu jau rakstīju, bet par amerikāņu futbola komandu Buffalo Bills nez vai kas no manis būs, pietiek jau, ka uzrakstīju par šo sporta veidu UB komandas izpildījumā). Un, protams, daudz nelielu veikaliņu un kafejnīcu, kā arī viesnīcas.

Ieeja vienā no bankām, kas saglabājusi vēsturisko ārējo veidolu

Nav jau noslēpums, ka rietumnieciskajai Amerikai ir tikai mazliet vairāk par 300 gadiem, Bufalo sākotnējā apbūve esot bijusi koka un no tās nekas nav saglabājies, ēkas, kas celtas 18.gadsimta beigās vai 19.gs. sākumā un vēl saglabātas ir liels lepnums šejieniešiem. Fotogalerijā būs redzami vairāki fragmenti, bet šeit ielieku arī 1 fragmentu no vēsturiski lieliski saglabātās Lafajeta viesnīcas antīki lidmašīnīgā garā ieturētā interjera – bija iespaidīgi un kopā ar mūsu gidu stāstījumu vispār superīgi.

Lepnās viesnīcas īpašniekiem ir ne vien kiča izjūta (kā augšējā bildē), bet arī humora sajūta. Lai to ilustrētu man nākas uzsākt šodienas tualešu sēriju – lūk, zemāk – foto no sieviešu tualetes: eleganti veclaicīgā stilā un ar mačo/filmaktieru lielām bildēm pie sienām. Apspriežot redzēto izrādījās, ka arī mūsu puiši nebija noturējušies un sabildējuši arī vīriešu tualeti – tur pie sienām esot krietni pikantāka stila sieviešu attēli (man gan to nav, tikai apskatīju viņu telefonos). Jā, tualetes Amerikā ir plašas un skaistas, nereti arī stilīgas (vairs neatceros vai Filharmonijas rakstā teicu, ka tur tās saucās Powder Room (var redzēt tajā fotogalerijā), arī hokeja hallē tās bija stilīgi noformētas un dažās citās fotogalerijās, kur bija krodziņi arī ir pa vārdā nenosauktai skaistai tualetes (amerikāņi gan saka Restroom un vārdu tualete var neatpazīt) priekštelpai nobildēts).

Un tagad atkal laiks mazam atjautības uzdevumam: kādēļ zemāk redzamajā bildē soliņš ir sadalīts mazos gabaliņos?

Mūsu grupiņā bija 2 versijas: a) lai vairāk cilvēku varētu apsēsties (jo cieši blakus otram svešinieki nesēžas); b) lai bezpajumtnieki nevar gulēt. Mūsu gidi mums piešķīra 0,5 punktus – mazliet taisnības esot par bezpajumtniekiem, bet patiesais iemesls – lai nevar pa tiem dragāt ar skrituļdēļiem. Negaidījām tādu versiju, bet nepiekrist nevaru, jo katru dienu redzu, ka diezgan daudz studentu uz un pa universitātes celiņiem braukā ar skrituļdēļiem (arī ar tādiem, kur vienkāršam dēlim apakšā ir motoriņš) un gan jau arī pilsētas soliņus nesmādētu.

Un kas ir šajā bildē? Tas ir mākslas darbs Bezpajumtnieks Jēzus pie vienas no baznīcām. Un kāds labs cilvēks viņam arī savus šortus piešķīris. Jā, Amerikas realitāte (un māksla) mēdz būt skarba.

Protams, ne gribu, ne varu pārstāstīt visu interesanto, ko mums gidi pastāstīja. Tā kā saulainā diena manī atraisīja fotografēšanas čaklumu, tad te ielieku saiti uz fotogaleriju, lai varat paši mazliet pa Bufalo pastaigāt, man vēl tikai par noslēguma daļu jāuzraksta. Kas bija noslēgumā? Nu, protams – jāpaēd! 🙂

Daļa no mūsu grupas izvēlētajiem dzērieniem – tie izskatījās tik krāsaini, ka nevarēju nenobildēt

Veicām gan gidu aptauju, gan pa ceļam apkārt skatījāmies, līdz tomēr izlēmām par labu vietai, kuru kāds no kolēģiem jau iepriekš bija sameklējis – alus darītavu un krodziņu Big Ditch (latviski: lielais grāvis). Vieta tiešām bija stilīga, plaša un gaiša – fotogalerijas beigās ir virkne bilžu no turienes, šeit ielieku vien bildi no, atvainojiet, ka jau atkal – tualetes interjera – jā, jā – šis attēls bija uz sienas krodziņa sieviešu tualetē.

Amerikāņu futbols un citi sporti UB

Aizvadītās kārtējās un pie viena – oktobra pēdējās nedēļas darbdienu kopsavilkums vienā teikumā ir vienkāršs un īpaši neatšķiras no daudzām citām: viena traka mācīšanās, kādu reizīti aizejot vai aizbraucot uz veikalu kaut ko ēdamu nopirkt…

Bet vismaz nedēļas nogalē un vismaz kādu brītiņu taču ir jāpadara kaut kas cits, vai ne? Nu tad pāris mazus brītiņus arī izdevās izraut no nežēlīgā mācīšanās režīma: a) sestdienas pēcpusdienā atkal mazā bariņā ar Uber aizbraucām uzēst steikus; b) svētdien noķēru vienu saulainu stundiņu, lai izbrauktu skaisti rudenīgu aplīti (ap 13 km) ar velosipēdu, bet galvenais notikums bija sestdienas pusdienlaika amerikāņu futbola spēle starp UB un Ohaio Bowling Green Falcons komandām.

Spēles mirkļa attēls no UB oficiālās mājaslapas – pati, protams, tik tuvu sportistiem nebiju. 🙂

Neslēpšu, ka no amerikāņu futbola saprotu apmēram tikpat, cik ikviens no jums, taču bija skaidrs, ka Amerikā esot uz vismaz 1 spēli ir jāaiziet. Čaklākie no mūsējiem jau ir bijuši pat uz kādām 2 vai 3 spēlēm un droši vien pat sāk saprast, kas laukumā notiek, taču man iepriekš kaut kā nesanāca aiziet. Tā kā šī bija sezonas priekšpēdējā mājas spēle un laiks paliek aizvien nepateicīgāks āra sportu skatīšanai, tad nolēmu, ka, ja vien būs kaut cik ciešams laiks, ir jāiet. Prozaiskais papildu stimuls bija UB mājaslapā ieliktais paziņojums, ka pirmie 500 studenti, kas ieradīsies, saņems bezmaksas tematiskos t-kreklus – tā šeit mēdz darīt, lai būtu skatītāji, jo tās ir koledžas līmeņa, nevis lielā sporta spēles.

Mans loms – krekls un vēl daži bezmaksas suvenīrštruntiņi

Ceturtdiena un piektdiena mums te bija vēsas un lietainas, arī sestdienas rīts bija tāds pats, cerību deva vien tas, ka spēle sākas 12os un laika ziņas solīja, ka ap 11iem lietus mitēšoties. Tā arī bija, silti saģērbos (ārā kādi 7 grādi, apmācies un mitrs – kā jau pēc ilgstoša lietus) un devos. Ierados 20 minūtes pirms spēles sākuma un krekliem vairs bija palikuši tikai S un XL izmēri – citi bijuši vēl nadzīgāki. Izvēlējos XL un tas nozīmē, ka kāds no manas ģimenes vīriešiem tiks pie šada krekla. Tad nu uz priekšu – uz tribīnēm. Vispār ir tā, ka normālajiem skatītājiem ir jāpērk biļetes un viņiem ir sava ieeja, studentiem sava – bez maksas, reģistrējoties lietotnē. Tā kā laiks nebija diezko jauks, skatītāju nevienā tribīnē nebija daudz, bet tas jau nekas – show must go on!

Viens no spēles sākuma momentiem, Bufalo ir melnajos tērpos

Tas show jau te laikam ir galvenais vārds. Jā, protams, notiek arī spēle, bet amerikāņu futbola īpatnība ir tā, ka sportisti laukumā skrien/cīnās pārdesmit sekundes, tad vairākas minūtes gara pauze, tad atkal tas pats… Spēlei ir 2 puslaiki ar vēl papildu pārtraukumu pa vidu… Katrā ziņā – pārtraukumu ir daudz vairāk nekā spēles minūšu – tāda specifika. Un kas notiek pārtraukumiņos un pārtraukumos? Cilvēki iet pēc ēdiena un dzēriena, skatās priekšnesumus, piedalās ātrajos konkursos, fotografējas ar talismaniem – ko nu kurš un ko nu kurā brīdī. Ir gan karsējmeitenes (dažādu veidu), gan dzīvs orķestris – iesaistīto ļaužu ir gana.

Ieskats vienā no pārtraukumiņiem: karsējmeitenes un orķestris

Kā tas beidzās? UB komanda zaudēja ar 44-56 (neskaidrošu punktu sistēmu, tā arī ir īpatnēja). Neko darīt – sākums nebija veiksmīgs un pēc tam nepaspēja iedzīt. Bet nu labi, neraudāsim dikti, jo tā īsti jau līdzi arī nejutām. Drusciņ pacentos un te ielieku saiti uz nelielu fotogaleriju ar bildēm gan par laukumā, gan aizkulisēs notiekošo.

Labāk īsi pastāstīšu par studentu sporta komandu nosaukumiem – tajos (parasti? – droši nezinu, jo detalizēti nepārbaudīju) ir universitātes nosaukums un kāds simbolisks dzīvnieks. UB tas, protams, ir bulls – bullis, vērsis. Amerikāņu futbolam piestāv tīri labi un sader arī ar pilsētas nosaukumu Bufalo. Tad nu mums ikdienā tie bulls attēli ir visapkārt. Šī spēle bija pret jau minētajiem vanagiem (falcons), tālāk minētā volejbola spēle – pret citas universitātes lūšiem (lūsenēm, ja gribam būt precīzi – bobcats)… – tiešām dažādi zvēri ASV universitātēs dzīvo…

Bulls mums te ir visur klātesošs simbols, diez vai pārējiem tie lūši un vanagi arī? Nezinu.

Universitātei ir lieliskas sporta bāzes – gan galvenais stadions, kurā notiek gan spēles dažādos sporta veidos, gan treniņi; gan apjumta un apsildāma halle, kuras iekšpuse bija redzama amerikāņu futbola fotogalerijas beigās (tur meitenes gatavojās sestdienas vakarā gaidāmajai sieviešu parastā futbola (soccer) spēlei).

Jau senāk tapusi stadiona treniņrežīma bilde – ar stumjami/grūžamajiem trenažieriem

Taču cītīgi trenējas ne tikai sportisti, bet arī izklaidētāji – vienā jaukā vēl vasarīgā pēcpusdienā nejauši garām ejot citam (treniņiem paredzētam?) stadionam kļuvām par lieciniekiem orķestra un karsējmeiteņu treniņam. Pielieku vienu bildi ieskatam un tepat arī pievienoju saiti uz mazu un pamazām vēl papildināmu galeriju par sportiskām aktivitātēm, par kurām netaisu atsevišķas fotogalerijas. Tur ir arī īsiņš video no karsējmeiteņu un orķestra treniņa.

Fonā – viens no daudzajiem UB dzīvojamajiem kompleksiem, vēl tālāk – studiju ēkas

Cik pavisam ir UB atbalstītu komandu un individuālo sporta veidu nemaz nezinu, droši vien daudz. Vienā lietainā darbdienas vakarā (nu diez ko laiks nežēlo manu interesi par to, kā citi sporto) ar kolēģi aizgājām uz koledžu līmeņa sieviešu volejbola spēli. Tad nu pie viena mazliet apskatījām arī iekštelpu arēnu – tepat augstāk minētajā fotogalerijā ir dažas bildes no spēles un telpām. Te man gāja vieglāk, jo volejbolu vismaz saprotu, spēle bija sīva un UB studentes zaudēja burtiski pēdējo punktu… Bijām siltumā un kā papildu motivators lietainā vakara pastaigai, protams, atkal kalpoja – kas? – citādāks t-krekls! 🙂

Iesildīšanās pirms spēles, tādēļ abās pusēs studentes vēl ir melnos tērpos

Vēl universitātei ir liels sporta peldbaseins, taču tajā vēl neesmu bijusi. Ja sanāks aiziet, sabildēšu un pievienošu fotogalerijai. Daži mūsējie (par ļoti mazu samaksu) iet peldēt diezgan regulāri. Tāpat ir arī liela trenažieru zāle (arī tā studentiem ir pieejama par simbolisku samaksu). Arī tajā neesmu bijusi, jo: a) mums Rensch villu iemītniekiem ir pieejama bezmaksas trenažieru zāle un tas ir 15 minūtes tuvāk; b) man diezko nepatīk sportošana iekštelpās, pagaidām pietiek ar visu, ko daru ārā – eju (pārsvarā – ātrā tempā, parasti 45-65 km nedēļā) vai braucu ar velo. Redzēs kā būs vēlāk, kad laiks būs nejaukāks un dienas gaišā daļa sarausies pavisam īsa.

Iztulkošu: Vai Tu runā ar mūsu klientu Austrālijā? Jā, bet vienīgais ko es dzirdu ir krākšana.

Bet nu jau pietiks, jāpaskatās gaidāmās nedēļas darbu kalendārs. Patlaban – novembra pirmajā nedēļā – tas man būs jocīgs un uzmanību prasošs, jo jūs Latvijā jau esat pārgājuši uz ziemas laiku, bet mēs to darīsim nedēļas beigās un tāpēc šonedēļ laika starpība ar Latviju būs nevis ierastās 7, bet tikai 6 stundas – tas man būs vairākas reizes jāatceras Latvijas darbus un sapulces plānojot. Kādēļ gan visi nevar laiku mainīt vienlaicīgi? Satiksmes plānotājiem šī pavisam droši ir papildu jautrība.

Siguldas rudens Lorupes gravā (nu, gandrīz tā, tikai Amerikā viss ir lielāks)

Iepriekš rakstīju, ka bažās par laikapstākļu sabojāšanos, otrdienas vakarā bijām Niagārā, kur gan rudens vēl īsti atnācis nebija. Man par prieku svētdiena atnāca skaistāka nekā solīts laika ziņās un mūsu 13 cilvēku kompānija ar 2 nomātiem auto devās uz Pirkstezeru (Finger Lakes) rajonu.

Mūsu maršruts – turp braucām pa kreisajā pusē redzamo pelēko maršrutu, atpakaļ – pa zili iezīmēto.

Tas bija 2,5 stundu jeb aptuveni 230 km brauciens (uz katru pusi) brīnišķīgi saulainā svētdienas rītā ar gandrīz neticami skaistiem rudens skatiem – šeit oranžo un sarkano koku ir vairāk nekā Latvijā, tālab skats bija neierasti krāšņs – bijām trāpījuši pašā skaistākajā zelta rudens laikā un to izbaudījām visā turpbrauciena garumā (atpakaļ braucām jau pa tumsu).

Nu, apmēram šitik skaisti. Lieli plūdeni reljefa kāpumi un kritumi, no turienes analoģija ar Siguldu.

Jau kaut kad iepriekš biju pa gabalņu pamanījusi trijkrāsaini rudenīgus kokus: kad vienā kokā vienlaicīgi ir gan zaļā, gan dzeltenā, gan oranžā krāsa… Kā tas var būt? Fotogalerijā redzēsiet; izrādās, ka kļavu lapas prot rudeņoties tā, ka KATRA lapa sārtojas nevis visa, bet pa daļām. Krāšņi no attāluma un skaisti no tuvuma. Starp citu, tagad es zinu, ka koki rudenī var būt ne vien zeltaini, oranži un sarkani, bet arī rozā – lūk, pierādījums un jau atkal tā ir kļava (nekādi filtri nav izmantoti, tā tiešām ir!):

Bet atgriežamies uz brītiņu pie ezeriem. Nu kā var tik smieklīgu nosaukumu ezeriem izdomāt – Pirkstezeri? Nācās ieskatīties vikipēdijā. Izrādās, ka tajā rajonā ir pavisam 11 Pirkstezeri (protams, katram ir arī nosaukums) – tā te sauc ledāju laikos izveidojušās ieplakās (milzu gravās?) ērti iekārtojušos ezerus. Lūk, kā šis apgabals izskatās kartē:

Mūsu galamērķis bija vidū esošā Senekas ezera lejasgals.

Interesanti, ka visi ir vērsti ziemeļu-dienvidu virzienā, ar noteci uz ziemeļu pusi – tur augšā ir redzama maza Ontario ezera maliņa. Kā jau kartē redzams, ezeri ir šauri un gari – Senekas ezers ir lielākais – 61,3 km garš un platākajā vietā 5,6 km plats. Bet trakākais visiem šiem ir dziļums – lasiet uzmanīgi: vidējais dziļums 89 m, Senekas ezera dziļākā vieta – 188 m (!!!). Traki smagi tie ledāji bijuši, kas šādus izgrauzuši.

Par skaisto svētdienu būs liela fotogalerija un bildes nebūs stāstīšanas secībā, bet gan jau atpazīsiet. Mums iznāca uz mirklīti arī pie Senekas ezera pieiet (kaut arī tas nebija mūsu galvenais mērķis); ar kādu no tur esošajiem peldlīdzekļiem līkumiņu pa ezeru izmest gan nesanāca, bet izskatījās romantiski, skaisti un vareni.

Ko tad mums vajadzēja, ja dziļais ezers nebija mērķis? Mūsu čaklie izlūki bija noskaidrojuši, ka vispār šī apkārtne ir tik skaista un ar visādiem dabas un cilvēku radītiem brīnumiem tik bagāta, ka arī ar 2 dienām te būtu stipri par maz, bet mēs saņēmāmies tikai uz 1 – jāmācās. 😦

Piemēram – klimats te esot tik maigs un milzīgās lēzenās nogāzes esot tik labas vīnogu audzēšanai, ka te esot vairāk nekā 50 vīna darītavas un vairums no tām piedāvā vīna tūres. Mūsu grupā daži interesenti ir, varbūt kaut kas tiks uzkombinēts citā reizē. Bet smaidam pielieku šo pilsētiņā ieraudzīto sludinājumu/piedāvājumu:

Vīna tūre: Tavs auto, mūsu šoferis – par 42$ stundā izvizināsim pa vīna darītavām (ar degustācijām, protams). Hm, 42$ stundā nemaz nav slikta šofera alga (minimālā alga ASV ir kādi 12-15$ stundā).

Pati Vatkinsa (Watkins) ir tīri glīta un sakopta mazpilsētiņa ar ļoti daudzām baznīcām un majestātisku vidusskolu – fotogalerijā mazliet varēs redzēt. Droši vien jūs arī zināt, ka ejot vajag skatīties kur kāju liec. Īpašas bedres man Amerikas ietvēs vēl nav gadījušās, bet pa kādam interesantam atklājumam gan. Šoreiz arī: eju, skatos visapkārt, bildēju, bet reizēm arī zem kājām paskatos… Un ko vienā brīdī ieraugu? Šo:

O! Pirmā formula, ASV Grand Prix… – mājās Latvijā mani taču gaida autovīrieši, tādēļ nevaru šādas lietas nepamanīt. Nācās atkal vikipēdijā ieskatīties. Noskaidroju, ka šeit atrodas slavena autotrase (dēls, kurš brauc arī e-sacīkstēs, sacīja, ka esot interesanta trase – vairākkārt esot te virtuāli sacenties) un tieši šeit – Vatkinsas mazpilsētiņā 1948.gada 2.oktobrī esot notikušas pirmās pēckara autosacīkstes ASV – ar braukšanu pa pilsētiņas ielām (road racing) – Watkins Grand Prix. Un tā nu tas turpinās līdz pat šai dienai – dažāda formāta autosporta pasākumi, gan pa ielām, gan autotrasē – mazliet bilžu būs arī fotogalerijā (nē, ne no autorases, tajā nebijām). Un tad jau vairs nebrīnījos uz dažiem ēku ugunsmūriem sporta auto ieraugot (būs fotogalerijā).

Un kas tad mums te? Aizmugurējā karogā (un vairākos citos fotoglerijā arī) rakstīts Fuck Biden

Ar kaut ko dzīvē neapmierināti cilvēki ir visur un visus viņus vieno doma, ka vainīgs ir kāds cits…, vēlams arī kādu konkrētu uzvārdu izvēlēties. Mēs gluži nejauši trāpījāmies galvenās ielas malā brīdī, kad pa to brauca kādu 6 mašīnu pro-Trampa brauciens – autiņi un to šoferi bija skaļi, ielas malā – nekādas reakcijas. Bet nu gan dodamies uz šodienas pēdējo karti un mūsu galveno mērķi.

Augšpusē Senekas ezera lejasgals un mūsu mērķis – kreisās puses strautiņš ar Watkins Glen State Park (latviski Glen varētu būt gan grava, gan ieleja, realitātē – šaurs kanjons)

Te nu tas brīnums ir – vārdā nenosaukts strauts 3,22 km posmā plūst pa 120 m augstu/dziļu šauru kanjonu un veido 19 ūdenskritumus. Tas mums bija jāredz, jo gan gar strauta apakšu, gan pa augšējo malu vijas gājēju takas (ar daudziem pakāpieniem, mans iWatch saskaitīja 47 kāpnes – mistiskā pakāpienu mērvienība pulkstenī, bet brīžiem tiešām bija traki kāpieni).

Šī bilde – mazam priekšstatam, bet es nenoslinkoju, fotogalerijā būs daudz bilžu. Pievērsiet uzmanību cilvēkiem kreisajā pusē un uz tiltiņa – tad var labāk saprast vareno augstumu un kanjona šaurumu.

Uh, tas bija iespaidīgi, neko līdzīgu iepriekš neesmu redzējusi. Tiesa gan, viens mūsu grupas skeptiķis (kad viņam apnika mūsu sajūsmā klausīties), teica: nu, nekas sevišķs, apmēram kā Lorupes grava (no turienes virsraksta otrā daļa). 🙂

Mazmazlietiņ taisnības viņam ir: abām iet pāri tilts – Lorupei autotilts, šeit – dzelzceļa tilts, pa kuru arī mēs tikām pāri, jo turp gājām pa vienu krastu (pārsvarā pa leju), atpakaļ – pa otru un pa augšu. Jā, jā – strautam pāri tikām tur pa augšu. Un nē – ne kopā ar vilcienu, maliņā ir arī gājēju celiņš un tajā laikā neviena vilciena tuvumā nebija, bet sliedes ir spožas, tātad – mēdz būt.

Kad nu kanjona taka bija izieta, turpat pie mašīnām draudzīgi sarīkojām pikniku ar līdzpaņemtajiem gardajiem sīkumiem un ar auto devāmies izmest vēl kādu mazu līkumiņu līdz tumsai. Diez ko labi ar tiem līkumiņiem gan negāja, jo 2x mēģinājām nokļūt vēl pie kādiem ūdenskritumiem, bet tas beidzās šādi (navigācija mūs kaut kā aizveda ne tur, kur gribējām (bet droši vien tieši tur, kur likām mūs vest)):

  1. pie plūdu dambja. Tas ir Morisa kalna dambis un sausā upe labajā pusē ir tīšām – šeit kārtējā ledāju izgrauztā ieleja/grava tiek izmantota, lai lielu lietavu gadījumā uzkrātu ūdeni, to piebremzējot un nenopludinot zemāk esošās apdzīvotās vietas. Ne elektrostacijas, ne kā cita te nav. Tā teikt – katram gadījumam, un tādi gadījumi ik pa brīdim esot. Prātīgi tie amerikāņi;
  2. pie dārzeņu fermas pašapkalpošanās veikala. Tā kā jau bija svētdienas pievakare, nav brīnums, ka kastes bija patukšas, bet ķirbju vēl bija daudz, un vismaz vienu arī mūsējie nopirka (fotogalerijā vēl dažas bildes).
Pašapkalpošanās – kases aparātu redzēsiet fotogalerijā

Tad jau gan jutāmies pietiekami daudz staigājuši un redzējuši, bija īstais brīdis kopīgām vakariņām. Kad tikām mobilo sakaru zonā (ārpus pilsētām ar tām te nav tik viekārši kā Latvijā), mūsu čaklie izlūki sameklēja lielisko Lumber Yard krodziņu – nebija lēti, bet bija garšīgi un šādas atmosfēras vietā vēl nebijām bijuši. Lielisks vakara noslēgums.

Nu ko – ja jums pietika pacietības izlasīt šo visu līdz galam, tad tagad tās vajadzēs vēl vairāk, jo te ir saite uz fotogaleriju – krietni pastrādāju superīgajā svētdienā (tur ir arī mazdrusciņ Helovīna tematikas no pilsētiņā redzētā).

Niagāra – otrais piegājiens

Jau pirms devāmies šurp, no iepriekšējās grupas ļaužiem dzirdējām, ka uz Niagāras ūdenskritumiem vajag doties tik bieži, cik vien iespējams, jo tie vienmēr ir skaisti, bet tas skaistums ir mainīgs. Otra lieta – beidzot arī pie mums feinais laiciņš mainās uz rudenīgāku un lietaināku, tādēļ sākam domāt, ka jāapskata dabas objekti, kamēr vēl varam. Trešā – šīs nedēļas otrās puses laika prognoze nebija diez ko jauka, tādēļ mazs pulciņš (3) nolēmām, ka nevar velti zaudēt laiku un silti saulainajā otrdienas pēcpusdienā pēc mācībām (ap četriem pēcpusdienā) ar Uber devāmies uz Niagāru. Mērķi? Viens no mums tur vēl nebija bijis, viens – apskatījis vairāk objektu nekā es, nu un, protams, – es – vienmēr gatava kaut ko skaistu apskatīt un, ja tas vēl ar kārtīgu pastaigu apvienojams, tad vēl jo vairāk. 🙂

Lēti nebija (jo arī atpakaļ tāpat), bet tomēr mierināja doma, ka tos apmēram 70$ sadalījām uz trim. Un – kas ir galvenais – bija lieliski. Maršruts mums bija interesants: aizbraucām uz virpuļiem (tā to arī sauc: Whirlpools) – vietu zemāk par ūdenskritumiem, kur vairumā kilometru visnotaļ rāmā upe pārvēršas par rēcošu nezvēru (bez īpašiem ūdenskritumiem), kuru dzīvam šķērsot esot gandrīz neiespējami (par to tur bija visādi stāsti sarakstīti – kā dažādiem censoņiem dažādos laiks gājis).

Jā, sirreāli skaistajā bildē to upes trakumu un skaļumu redzēt nevar, bet redzat gan nereāli zilo ūdeni (tāds tas ir viscauri), gan diezgan dziļo senleju (kanjonu?) pa kuru pēc nokrišanas tālāk tek Niagāra. Mūsu maršruts bija vienkāršs – tā kā pa leju gar upi gājējiem pārvietoties nav iespējams, tad pa augšu, pa lielisku gājēju un veloceliņu gājām atpakaļ līdz ūdenskritumiem. Mazliet aizsteidzoties laikam priekšā pateikšu, ka tā nostaigājām mazliet vairāk nekā 10 km – laba pastaiga superīgā rudens pēcpusdienā! Viena mazītiņa vilšanās bija – tikām cerējuši uz jau zeltaināki oranžākiem rudens skatiem, bet viss tomēr vēl bija diezgan zaļš. Redzēs, vai sanāks vēl trešo reizi – īstajā lapu zeltā tur nokļūt.

Attēlā pa labi ir Kanāda, pa kreisi – ASV, Niagāra visā savā garumā ir abu valstu robeža

Tuvošanās ūdenskritumiem arī bija interesanti skaista – pamazām pamanot dūmus (patiesībā, protams, ūdens šļakatas) un Niagara Falls pilsētu Kanādas pusē. Starp citu, abos krastos esošās abu valstu pilsētas saucas vienādi – Niagara Falls, nav kā mums ar Valku un Valgu, kur ir vismaz minimāla atšķirība nosaukumos.

Pamazām tuvojās arī vakars (saule patlaban riet ap 18.30) un mūs sāka mākt bažas, vai līdz saulrietam/pa gaismu paspēsim te vēl nebijušajam kolēģim ūdenskritumus parādīt. Pielikām soli un paspējām. Un tad jau bija klāt tumsa, kas bija mūsu plāna otrā daļa, jo tumsā ūdenskritums tiek izgaismots. Gan jau kāds no jums ir dzirdējis, ka 2018. un 2019.gadā – uz Latvijas simtgadi un arī vēl nākamajā gadā, tas tika izgaismots Latvijas karoga krāsās (te ir saite uz rakstu ar bildīti). Ikdienā, protams, nekādu karogu nav, bet izgaismojums ir iespaidīgs. Mazliet negodīgi gan iznāk, ka ūdenskritumi atrodas ASV, bet iespaidīgāki izskatās pāri upei – no Kanādas puses, uz kuru mēs netiekam (atkal tas Covid-19 ar saviem ierobežojumiem!). Bet neko darīt – arī no šī krasta bija iespaidīgi un es teiktu, ka varbūt pat šausmīgi skaisti, jo tumsā tas viss (troksnis, varenība, gaismas) ir citādi nekā dienā.

Kārdināšanai te ielieku vienu bildīti un saiti uz krietnu fotogaleriju, jo tās pēcpusdienas un vakara skaistums bija stiprāks par manu slinkumu fotografēt. Un saldajā ēdienā galerijas beigās ir arī maziņš video no tā šausmīgā un skaļā skaistuma.

Mazā Niagāra

Vispār jau ir tā, ka šejienes apkaime ir diezgan plakana un līdz ar to ir daudz mazu ezeriņu, dīķīšu, grāvju un purvainu vietu (ne jau velti man nācās par ūdensčūskām iepriekš rakstīt). Tā teikt – visumā jauki un mīlīgi.

Vienkārši idille, vai ne? Un vēl ar gulbjiem…

Bet izskatās, ka teju katra šejienes upe, upele vai strauts, kā nelielos te sauc, tomēr pamanās no kaut kurienes nokrist – izveidot ūdenskritumu. Augstāku (kā Niagāra) vai zemāku – kā attēlā redzamais sīkulītis – kā nu kuram sanāk.

Paskatījos vikipēdijā, izrādās, ka pie visa vainīgs te bieži sastopamais kaļķakmens un tā lūzumu vietas. Neiedziļināsimies ģeoloģijā, bet šo apkārtni šķērsojot vairāki lūzumi un tādēļ ir gan ūdenskritumi, gan būvniecībā un citur ērti izmantojamais kaļķakmens. Ja pagājušajā nedēļā rakstīju par lielo pastaigu gar Ellikota strautu uz leju, tad vienā jaukā nedēļas vidus pēcpusdienā pa to pašu gājēju/veloceliņu pabraucu uz augšu ar velosipēdu. Bija jauki, bet vairāk treniņš un izkustēšanās, nekā īpaša ekskursija. Kad nu atkal pienāca nedēļas nogale, kaut kur bija jādodas. Saorganizējāmies 3 ar velosipēdiem un devāmies 10 km (uz katru pusi) braucienā uz Glena ūdenskritumu (Glenn Falls) tepat netālajā Viljamsvillā.

Vainīgais ir nu jau arī jums no maniem stāstiem zināmais Ellikota strauts, kurš te Viljamsvillā pamanās nokrist no mazliet vairāk kā 9 m augstuma. It kā jau nav dikti daudz, bet ir iespaidīgi un skaļi. Ap ūdenskritumu ir ierīkots jauks pastaigu parks, kuru arī izbaudījām.

Vispār jau bija tā, ka sestdienas rīts bija briesmīgs – tumšs, vēss un ar stipru lietu (tādēļ neaizgājām un amerikāņu futbola spēli). Bet ap pusdienlaiku kļuva mazliet gaišāks, lietus bija gandrīz pārstājis, un mēs, noticējuši laika prognozei, ka paliks tikai labāk, devāmies ceļā. Tas bija apmēram pusstundas diezgan sarežģīts brauciens, jo pa lielajām skaļajām ielām braukt ar velo nav patīkami, tad nu līkumojām caur privāto apbūvi, pa ieliņām, kuru līkumi un pēkšņā izbeigšanās patiešām veido labirintus. Bet pie viena apskatījām arī to, kā šejienieši pamazām gatavojas Helovīnam. Pielieku saiti uz Helovīna galeriju, kuru vēl pamazām papildināšu.

Apmēram šāds ir skats pie daudziem lielveikaliem

Bet ne jau tikai ūdenskritumu un ķirbjus vien redzējām. Tur kur ir ūdens un kritums, tur, protams, jābūt vai vismaz jābūt bijušām arī dzirnavām. Un Viljamsvilla nav izņēmums – jau sen, sen kādam Viljamam (uzminiet nu kā cēlies miestiņa nosaukums) ir piederējušas dzirnavas abpus ūdenskritumam – vienās malti graudi, otras darbojušās kā kokzāģētava. Līdz mūsdienām ir saglabājušās pāris ēkas no dzirnavu laikiem, ar ko vietējie ļoti lepojas.

Man jau īpaši patika sarkanās mājas 1.stāvs – tur ir uz vietas taisīta saldējuma un saldumu tirgotava. 🙂 Kaut diena nebija karsta, es, protams, bez saldējuma iztikt nevarēju. Paskatieties izkārtni un palīdziet izvēlēties…

Varat, protams, pastudēt saldējumu sarakstu, bet interesanti, ka pasūtīšana bija pie šī lodziņa, saņemšana pie cita – epidemioloģiska piesardzība, lai cilvēki nedrūzmējas. Bet man vairāk patika baltā loga stūrītī pa kreisi redzamā gandrīz tikpat baltā karšu/viedpulksteņu lasīšanas ierīce – pat maks nav jāmeklē!

Kā redzat – saldummīļiem dzīve ir grūta, jo saraksts tiešām garš. Es gāju it kā vieglāko ceļu – teicu, ka gribu kaut ko ar ķirbjiem… Uz ko saņēmu atbildi, ka nav problēmu, ir pat vairāki veidi, tad kuru man…? Izvēlējos ķirbju saldējumu ar Ziemassvētku garšu (Pumpkin Gingersnapp). Un ko otrā bumbiņā? Nu, tur kaut ko neitrālu. Kuru tieši? – Paņēmu kaut ko baltu ar riekstiem. Protams, bija supergaršīgi!!!

Veco dzirnavu otrajā stāvā dzīvo visādi mošķi – tur ir veikaliņš, kas veltīts komiksiem, to tēliem un visādiem citiem izdomātiem varoņiem – ir gan komiksu grāmatas, gan visvisādi suvenīri, protams, šobrīd ar Helovīnu akcentiem – tālāk būs saite uz fotogaleriju, tur pacentos sabildēt vairāk.

Jau iepriekš mazliet rakstīju par kapiņiem un piemiņas vietām amerikāņu gaumē, šoreiz arī vēl mazliet paturpināšu. Glīti izflīzētajās Glena parka taciņās ik pa brīdim bruģīša ķieģelīšus aizstāj dažādi piemiņas veltījumi. Nepētīju visus, bet ielieku vienu bildi ar priecīgāku vēstījumu.

Kad bijām izstaigājuši dzirnavu abus stāvus un parciņu (arī skaistās bildes no tā būs fotogalerijā), protams, sagribējās ēst. Biju jau iepriekš noskatījusi ļoti feinu krodziņu Ellikota strauta krastā, bet nebiju rezervējusi vietu… Tad nu nekā – nācās iet uz otrā upes krastā esošo. Nebija tik stilīgs, bet ēst deva un skats uz strautu bija labs. 🙂

Un ko pēc tam? Protams, atpakaļ pie velosipēdiem un braucām mājās – mācīties, ko tad citu studenti dara. Jūsu priekam pievienoju saiti uz fotogaleriju, bet kopumā jāsaka, ka bija pat vēl skaistāk, nekā bildēs.